Kurš sporta veids pasaulē piesaista visvairāk skatītāju? Atbilde var pārsteigt

„Nu, protams, basketbols,” – Lietuvā šādu atbildi daudzi izteiktu pat nepadomājot. Galu galā lielo izlašu spēļu vakaros sarunas pie galda kļūst īsākas, telefoni apklust, bet pēdējās minūtēs pat cilvēks, kurš parasti par sportu neinteresējas, pēkšņi sāk skaidrot tiesnesim, kas viņam bija jāredz.

Tomēr pasaules mērogā mūsu ierastā sporta karte izskatās pavisam citādi. Basketbolam ir milzīga līdzjutēju kopiena, teniss pulcē iespaidīgu televīzijas auditoriju, bet krikets dažās valstīs aptur veselu pilsētu ritmu. Tomēr sporta veids, kas kopējā skatītāju skaita ziņā atstāj konkurentus aiz muguras, ir futbols.

Un te slēpjas neliels pārsteigums: futbols uzvar ne tikai tāpēc, ka tam ir slavenākie klubi vai visdārgākie spēlētāji. Tas uzvar tāpēc, ka iederas gandrīz visur – no milzīgiem stadioniem līdz putekļainam pagalmam, no greznas pārraižu paketes līdz vienam vecam televizoram nelielā bārā.

Futbolu skatās arī tur, kur nav pat stadiona

Vērtējot kopējo pasaules auditoriju, futbols parasti tiek uzskatīts par populārāko sporta veidu. Lielākie turnīri – pasaules un kontinentu čempionāti, slavenākās klubu līgas, nacionālo izlašu spēles – piesaista simtiem miljonu, bet svarīgākās spēles – vēl vairāk skatītāju. Tomēr viens fināls neizstāsta visu stāstu: futbolu skatās gandrīz katru nedēļu, dažādās valstīs un dažādās valodās.

Tā spēks ir ļoti piezemēts. Lai spārdītu bumbu, nav vajadzīga ledus halle, īpašs laukums vai dārgs aprīkojums. Dažkārt pietiek ar vārtiem, ko iezīmē divas mugursomas, un bumbu, kas jau sen vairs nav pilnīgi apaļa. Kad cilvēki paši var viegli spēlēt, viņi daudz vieglāk pieķeras arī profesionālajām spēlēm.

Futbolā ir arī daudz vietas emocijām, kas saprotamas bez tulka. Vārti, pārkāpums, pēdējo minūšu soda sitiens vai negaidīti uzvarēts favorīts, ko pieveikusi maza komanda, iedarbojas vienādi neatkarīgi no tā, vai spēli vēro Viļņā, Buenosairesā, Londonā vai mazā Āfrikas pilsētiņā. Noteikumi nav tik sarežģīti, lai skatītājs apjuktu pēc pirmajām desmit minūtēm, taču tajos ir pietiekami daudz nianšu, lai līdzjutēji strīdētos līdz nākamajai dienai.

Taču visiem skaitļiem nav vienas atbildes

Apgalvojums, ka futbols pulcē visvairāk skatītāju, ir pareizs, runājot par kopējo pasaules interesi. Tomēr sporta auditoriju skaitīšana nav tik vienkārša kā cilvēku saskaitīšana rindā pie stadiona vārtiem. Vienviet tiek vērtēti televīzijas skatītāji, citviet – pārraižu skatījumi internetā, vēl citur – cilvēki arēnā, bet dažkārt tiek skaitīti arī tie, kuri seko rezultātiem telefonā.

Lūk, krikets dažos reģionos ir īsts milzis. Indijā, Pakistānā, Bangladešā, Austrālijā, Anglijā un citās valstīs svarīgas spēles var kļūt teju par nacionālu notikumu. Cilvēkam no Lietuvas var šķist dīvaini, kā spēle var ilgt tik ilgi, taču miljoniem līdzjutēju tas nav fona troksnis, bet gan tradīcija, ģimenes sarunu temats un nopietns iemesls atlikt citus plānus.

Amerikāņu futbolam savukārt ir viens no pasaulē ietekmīgākajiem atsevišķajiem sporta pasākumiem – „Super Bowl” fināls. Arī basketbols, īpaši spēcīgākajās līgās un starptautiskajos turnīros, sasniedz milzīgas auditorijas. Teniss izceļas ar to, ka tā lielākās spēles ieinteresē pat tos, kuri visu gadu raketi rokā nav turējuši. Tomēr neviens no šiem sporta veidiem tik plaši un pastāvīgi neaptver tik daudz kontinentu kā futbols.

Kurš sporta veids pasaulē piesaista visvairāk skatītāju? Atbilde var pārsteigtAttēls: Pixabay / stux

Kāpēc cilvēki ieslēdz pārraidi pat tad, kad parasti sportu neskatās

Lielo futbola turnīru laikā pie ekrāniem apsēžas ne tikai rūdīti līdzjutēji. Viens skatās savas valsts izlases dēļ, cits – tāpēc, ka kolēģi no rīta darbā apspriedīs rezultātu, bet trešais vienkārši nevēlas palaist garām vakaru, kad visa ģimene vai draugi sanāk vienā viesistabā. Šādos brīžos sports kļūst par kaut ko vairāk nekā tikai sportu – tas sniedz kopīgu sarunu tematu cilvēkiem, kuri citā laikā varbūt pat neatrastu, par ko runāt.

Vecākiem tas bieži vien ir kompromiss starp vēlmi mierīgi noskatīties spēli un bērnu jautājumiem, kāpēc tas spēlētājs guļ zālē, ja neviens viņu nenes mājās. Senioram tas var būt ieradums, kas atgādina jaunības komandas un vecos draugus. Jaunākiem cilvēkiem – iespēja sekot spēlētājiem sociālajos tīklos, diskutēt par klubiem un dažu sekunžu laikā telefonā noskatīties svarīgāko epizodi.

Tomēr aiz milzīgajām auditorijām ir arī mazāk romantiska puse. Pārraižu tiesības kļūst dārgākas, spēļu laiks bieži tiek pielāgots lielākajiem tirgiem, bet līdzjutējam ne vienmēr ir viegli saprast, kāds abonements nepieciešams, lai redzētu savu komandu. Klubiem, līgām un televīzijām sports ir liels bizness, tāpēc skatītāja mīlestība pret spēli dažkārt saduras ar maksas platformām, reklāmām un vēlām spēļu stundām.

Lielākā auditorija sākas vienkāršā pagalmā

Ja vēlaties saprast futbola mērogu, nav jāmeklē tikai rekordlieli pārraižu skatījumu skaitļi. Pietiek atcerēties, cik daudz cilvēku nākamajā rītā pēc svarīgas spēles runā par vieniem vārtiem, cik bērnu atdarina redzēto svinēšanu un cik pieaugušo nedēļas nogalē savas komandas rezultāta dēļ ir vai nu neparasti priecīgi, vai aizdomīgi klusi.

No otras puses, nav vērts to pārvērst par sacensībām, kurās „pareizs” ir tikai viens sporta veids. Lietuvietim basketbola vakars var nozīmēt daudz vairāk nekā slavenākais futbola fināls, bet kriketa cienītājam citi sporta veidi var būt tikai īsa pauze starp spēlēm. Skatītāju skaits parāda mērogu, bet nepasaka, cik daudz cilvēkam nozīmē viņa iecienītās komandas uzvara.

Tomēr uz jautājumu, kurš sporta veids pasaulē piesaista visvairāk acu, atbilde joprojām ir futbols. Tā noslēpums slēpjas ne tikai stadionu lielumā vai zvaigžņu algās. Tas slēpjas vienkāršā lietā: bumbu spārdīt var gandrīz ikviens, bet, kad spēle šķiet savēja, to gribas arī skatīties – pat ja pēc tam atkal zvēri, ka no nākamās sezonas vairs nebojāsi sev nervus sporta dēļ.

Novērtējiet šo rakstu:

 

 

 

 

 

Kraunami duomenys...

Paldies par jūsu vērtējumu!