Mežā atskan baisa rēkoņa: rudenī Lietuvā sākas staltbriežu iespaidīgākais laiks

Rudens sākumā Lietuvas meži mainās. No pirmā acu uzmetiena šķiet, ka daba vienkārši norimst: koki dzeltē, rīti kļūst vēsāki, takas smaržo pēc mitruma, sūnām un krītošām lapām. Taču tiem, kuri septembra vai oktobra vakarā apstājas mežmalā un ieklausās, rudens var atklāties pavisam citādi. No biezokņa pēkšņi atskan zema, gara, gandrīz baisa skaņa. Ne suņa riešana, ne govs maurošana un ne cilvēka balss. Tā ir staltbrieža tēviņa rēkoņa.

Staltbriežu riests, saukts arī par pārošanās laiku, ir viena no iespaidīgākajām savvaļas dabas parādībām Lietuvā. Šajā laikā briežu tēviņi kļūst īpaši aktīvi, skaļi un neatlaidīgi. Viņi meklē mātītes, iezīmē savu teritoriju, sacenšas ar citiem tēviņiem un dažkārt sastopas ragos. Cilvēkam tas var šķist kā noslēpumains meža uzvedums, taču dzīvniekiem tas ir ļoti nopietns periods – no tā ir atkarīga jaunā briežu paaudze.

Kāpēc brieži rudenī tik skaļi rēc?

Brieža rēkoņa nav nejauša skaņa. Tā ir it kā ar balsi sūtīta ziņa visam mežam. Vispirms – mātītēm. Skaļa, spēcīga rēkoņa liecina, ka tēviņš ir šeit, ka viņš ir aktīvs, spēcīgs un gatavs pāroties. Jo varenāka balss, jo nopietnāk uz to var raudzīties citi meža iemītnieki.

Taču šī skaņa nav domāta tikai mātītēm. Tā brīdina arī citus tēviņus: šī vieta ir aizņemta. Mežā tajā laikā notiek sava veida neredzama cīņa jau pirms ragu sadursmes. Viens tēviņš rēc vienā pusē, otrs atbild no tālienes. Viņi it kā mēra spēkus ar balsi. Dažkārt ar to vien pietiek – vājāks vai jaunāks tēviņš var atkāpties, neiesaistoties bīstamā sadursmē.

Ja abi sāncenši ir līdzīga izmēra un neviens nevēlas piekāpties, sākas nopietnāka pretstāve. Tēviņi tuvojas viens otram, demonstrē ragus, ķermeņa izmēru un stāju. Visbeidzot viņi var sastapties ragos. Šādas cīņas izskatās iespaidīgi, taču tās nav tikai skaists dabas skats. Tā ir fiziska cīņa, kurā dzīvnieki var savainoties.

Mežā paliek daudz zīmju, pat ja pats briedis nav redzams

Ne visiem izdodas savām acīm redzēt staltbriežu riestu, taču to klātbūtni var atpazīt pēc zīmēm. Riesta laikā tēviņi ar kājām rok zemi, berž ragus pret kokiem, krūmiem vai citām virsmām. Tādējādi viņi atstāj smaržu un vizuālas zīmes citiem briežiem.

Uz koku stumbriem var pamanīt noberztu mizu, bet ap dažām vietām – izmīdītu vai izrakņātu zemi. Šādas vietas liecina, ka te ir uzturējies aktīvs tēviņš. Viņš ne tikai pārvietojas pa teritoriju, bet arī to iezīmē, it kā sacīdams: “Es te biju. Šī ir mana vieta.”

Cilvēkam šīs zīmes var šķist sīkumi, taču dzīvnieku pasaulē tās ir ļoti svarīgas. Smarža, skaņa, atstātās pēdas un ķermeņa demonstrēšana palīdz izvairīties no nevajadzīgām cīņām vai, gluži pretēji, parāda, kad konkurence ir neizbēgama.

Staltbrieži nav vientuļi meža klejotāji

Staltbrieži dzīvo baros, taču viņu dzīves kārtība mainās atkarībā no gadalaika. Mātītes ar mazuļiem parasti turas kopā. Šāds bars sniedz lielāku drošību: ir vieglāk pamanīt briesmas, mazuļiem ir lielākas izredzes izdzīvot, bet mātītes pārvietojas pazīstamās vietās.

Pieaugušie tēviņi ārpus riesta bieži turas atsevišķi. Viņi var dzīvot mazākās grupās vai būt vientuļāki. Taču rudenī viss mainās. Tēviņi tuvojas mātīšu bariem, kļūst nemierīgāki, vairāk pārvietojas, mazāk laika velta barošanai un daudz enerģijas izšķērdē konkurencei.

Tieši tāpēc riests ir ļoti nogurdinošs laiks. Tēviņam ne tikai jāizskatās spēcīgam, bet arī patiešām jābūt pietiekami stipram. Viņam jāriec, jāpārvietojas, jāapsargā teritorija, jāsacenšas ar citiem tēviņiem un vienlaikus jāpaliek modram.

Ar ko barojas staltbrieži?

Lai gan riesta laikā visvairāk runājam par rēkoņu un cīņām, staltbrieži lielāko dzīves daļu pavada, meklējot barību. Tie ir zālēdāji. Viņu ēdienkartē var būt zāle, lapas, jaunie dzinumi, pumpuri, koku miza, augļi, sūnas, ķērpji un pat sēnes.

Barība mainās atkarībā no gadalaika. Vasarā izvēle ir plašāka – daudz zāles, lapu un svaigu dzinumu. Rudenī parādās vairāk augļu, nokritušu ābolu un citu augu valsts labumu. Ziemā dzīve kļūst grūtāka, jo barības ir mazāk, tāpēc brieži var grauzt koku mizu, meklēt atlikušos augus, sūnas vai citus resursus.

To ir svarīgi saprast arī cilvēkiem. Brieži nav tikai skaisti meža dzīvnieki ar iespaidīgiem ragiem. Tie ir ekosistēmas daļa. Barojoties tie ietekmē augu valsti, bet paši kļūst par barības ķēdes daļu lielajiem plēsējiem.

Kas notiek pēc riesta?

Kad riesta kņada beidzas, mežs atkal pamazām norimst. Tēviņi novārgst, atkāpjas, bet mātītēm sākas cits svarīgs posms. Pēc grūsnības tās parasti laiž pasaulē vienu mazuli, retāk – divus. Mazie briedēni sākumā ir ļoti neaizsargāti, tāpēc mātītes tos slēpj drošās vietās un rīkojas ārkārtīgi piesardzīgi.

Mazuļu izdzīvošana ir atkarīga no daudziem apstākļiem: laikapstākļiem, plēsējiem, barības, cilvēku radītajiem traucējumiem un kopējā vides stāvokļa. Lai gan staltbrieži savvaļā var nodzīvot aptuveni līdz 20 gadiem, ne katrs mazulis sasniedz briedumu. Dabā skaistums un briesmas vienmēr iet līdzās.

Kāpēc riesta laikā jāuzvedas piesardzīgi?

Ja rudenī izdzirdējāt brieža rēkoņu, tā var būt ļoti iespaidīga pieredze. Taču ir svarīgi neaizmirst, ka tas nav zooloģiskais dārzs vai izklaides pasākums. Riesta laikā tēviņi ir saspringti, aktīvi un var uzvesties neparedzamāk nekā parasti.

Nevajadzētu mēģināt pieiet tuvāk, sekot dzīvniekiem ar lukturīšiem, trokšņot, palaist suņus bez pavadas vai mēģināt atdarināt brieža rēkoņu. Tas var traucēt dzīvniekiem un radīt nevajadzīgu stresu. Vislabāk vērot no attāluma, mierīgi, netraucējot dabiskajam procesam.

Īpaši svarīgi ir sargāt suņus. Klaiņojoši vai palaisti suņi var vajāt briežus, savainot mazuļus vai paši nonākt briesmās. Pat draudzīgs mājas suns mežā savvaļas dzīvniekiem var šķist drauds.

Lielākais drauds briežiem – ne tikai vilki

Staltbriežu dabiskie ienaidnieki Lietuvā ir vilki un lūši. Tā ir normāla dabas daļa. Plēsēji regulē savvaļas dzīvnieku populācijas, bieži vispirms nomedījot vājākos vai slimos īpatņus. Tādējādi ekosistēma paliek veselīgāka.

Taču cilvēka darbība briežiem var būt ne mazāk nozīmīgs drauds. Dzīvotņu izzušana, mežu sadrumstalotība, intensīvi traucējumi, ceļu tīkls un transporta satiksme maina dzīvnieku pārvietošanās ceļus. Kad meži tiek sadalīti mazos fragmentos, dzīvniekiem kļūst grūtāk droši pārvietoties, baroties un atrast mierīgas vietas mazuļiem.

Tāpēc rudens briežu rēkoņa nav tikai skaista dabas skaņa. Tas ir atgādinājums, ka mums līdzās joprojām notiek savvaļas dzīve, ko mēs bieži neredzam. Mežs nav tukšs fons pastaigai. Tas ir pilns zīmju, balsu, teritoriju, cīņu, jaunas dzīvības gaidīšanas un trausla līdzsvara.

Ja šoruden izdzirdēsiet dziļu brieža rēkoņu, apstājieties un paklausieties. Iespējams, tā būs viena no iespaidīgākajām skaņām, ko var pieredzēt Lietuvas dabā. Tikai neaizmirstiet – vislabākā cieņa pret savvaļas dzīvnieku ir nevis pieiet tuvāk, bet ļaut tam palikt savvaļā.

Novērtējiet šo rakstu:

 

 

 

 

 

Kraunami duomenys...

Paldies par jūsu vērtējumu!