Pilsētu nomainīja pret vecu lauku sētu, un viņu sauca par dīvaini – pēc pieciem gadiem atgriezties vairs nevēlas

Kad pirms pieciem gadiem Mants paziņoja, ka pārdod dzīvokli pilsētā un pārceļas uz vecu lauku sētu gandrīz simts kilometru attālumā, daudzi domāja, ka tā ir tikai īslaicīga iegriba. Viņam bija 41 gads, stabils darbs, draugu loks, iecienītās kafejnīcas un dzīve, ko apkārtējie sauca par ērtu. Tāpēc lēmums nomainīt pilsētu pret vecu māju ar čīkstošām grīdām, aku pagalmā un vairākiem hektāriem zemes šķita vismaz dīvains.

Tuvinieki jautāja, ko viņš tur darīs. Draugi jokoja, ka pēc pirmās ziemas atgriezīsies. Kāds kolēģis pat pateica, ka Mants pārāk romantizē dzīvi laukos. Arī pats Mants tolaik nebija pilnīgi pārliecināts, vai nav izdarījis muļķību. Viņš tikai zināja, ka pilsētā arvien biežāk jutās noguris no trokšņa, steigas un sajūtas, ka nedēļas vienkārši cita pēc citas paiet, gandrīz neko neatstājot.

Lauku sētu viņš atrada nejauši. Māja bija veca, daļa logu slikti aizvērās, jumtam bija nepieciešams remonts, bet pagalms jau sen nebija kopts. Tomēr aiz mājas auga vairākas vecas ābeles, tālāk sākās pļava, bet aiz tās – mežs. Mants atceras, ka, pirmo reizi tur ieradies, vienkārši ilgi stāvēja pagalmā un klausījās klusumā. Tieši tad viņš nolēma, ka vismaz pamēģināt ir vērts.

Pārcelšanos viņam atviegloja arī darbs. Mants jau vairākus gadus strādāja par grafikas un tīmekļa vietņu dizaineru, tāpēc lielāko daļu uzdevumu varēja veikt attālināti. Sākumā pat pats brīnījās, ka viņa darba diena būtībā gandrīz nemaz nebija mainījusies: no rītiem viņš apsēdās pie datora, sazinājās ar klientiem, gatavoja projektus un nosūtīja darbus internetā, tikai pilsētas ielas vietā aiz loga tagad redzēja ābeles un pļavu. Reizi vai divas mēnesī viņš aizbrauca uz pilsētu, lai tiktos ar klientiem vai nokārtotu darīšanas, taču ikdienā tur atrasties vairs nebija nepieciešams. Tieši attālinātais darbs ļāva viņam saglabāt ienākumus un vienlaikus patiešām pamēģināt dzīvot tā, kā viņš ilgu laiku bija vēlējies.

Pirmais gads nemaz nebija tik romantisks

Pārcēlies uz dzīvi laukos, Mants ātri saprata, ka dzīvei lauku sētā ir maz kopīga ar skaistajām fotogrāfijām internetā. Pirmajā ziemā aizsala caurule, pavasarī nācās remontēt jumtu, bet vasarā izrādījās, ka pļava pati sevi nenopļaus. Katru nedēļu parādījās jauns darbs, par kuru viņš agrāk pat nebūtu iedomājies.

Pilsētnieka ieradumi arī nepazuda vienā dienā. Pirmajos mēnešos Mants joprojām brauca uz pilsētu, tiklīdz viņam pietrūka kaut vismazākās lietas, bet vakaros jutās neērti, kad apkārt nebija cilvēku, automašīnu un ielu apgaismojuma. Dažkārt, īpaši ziemā, viņš pats sev pat jautāja, vai draugiem tomēr nebija taisnība.

Tomēr pamazām dzīve sāka mainīties. Mants iemācījās kurināt krāsni, sakārtoja darbnīcu, iestādīja dārzeņus, bet vēlāk iegādājās dažas vistas. Pirmā viņu izdētā ola viņā izraisīja gandrīz smieklīgu lepnumu. Viņš sāka saprast, ka viņam patīk ne tikai rezultāts, bet arī pats darbs ar rokām – tas, ka vakarā var paskatīties uz salaboto žogu, nopļauto pļavu vai sakrauto malkas kaudzi un skaidri redzēt, ko tajā dienā esi paveicis.

Pilsētā viņam visvairāk pietrūka nevis dabas

Mants stāsta, ka ilgu laiku domājis, ka viņam pietrūks restorānu, pasākumu un spontānu tikšanos ar draugiem. Dažu lietu patiešām pietrūka, tomēr daudz vairāk viņu pārsteidza tas, cik maz ilgtermiņā gribējās atgriezties pie iepriekšējā tempa.

Darbs nekur nepazuda – pie datora Mants arī tagad pavada ievērojamu dienas daļu. Taču, tiklīdz viņš aizver klēpjdatoru, viņš vairs neatgriežas sastrēgumos vai trokšņainā ielā. Viņš var iziet pagalmā, parūpēties par dārzu, saskaldīt dažas malkas pagalītes vai vienkārši apsēsties pie mājas ar kafijas krūzi. Tieši šis kontrasts viņam kļuva par vienu no lielākajām jaunās dzīves vērtībām.

Pilsētā gandrīz katra diena bija saplānota. Darbs, veikals, sporta zāle, tikšanās, darīšanas. Pat atpūta dažkārt izskatījās pēc vēl viena ieraksta kalendārā. Lauku sētā ritms kļuva lēnāks, bet ne tukšāks. Vienā dienā jāsakārto siltumnīca, citā – jāparūpējas par malku, bet dažkārt var vienkārši apsēsties pie mājas un nekur nesteigties.

Tieši šī nesteigšanās Mantam kļuva vissvarīgākā. Viņš sāka labāk gulēt, retāk pārbaudīt tālruni un mazāk uztraukties par lietām, kas agrāk šķita ļoti svarīgas. Kad draugi atbrauc uz nedēļas nogali, viņi bieži brīnās, ka cilvēks, kuru pazina kā tādu, kurš pastāvīgi steidzas un ir saspringts, tagad pusstundu var mierīgi skaldīt malku vai dzert kafiju pagalmā, neko neplānojot.

Tieši šī nesteigšanās Mantam kļuva vissvarīgākāAttēls: Sukurta DI

Draugi, kuri viņu sauca par „dīvaini”, tagad paši jautā, vai ir vieta viesiem

Sākumā Manta izvēle daudziem šķita nesaprotama. Draugi visu laiku jautāja, kad viņam tas apniks. Daži teica, ka pilsētā vismaz „notiek dzīve”, bet lauku sētā viņš pats sevi izolē.

Pēc pieciem gadiem jautājumi mainījās.

Tagad vasarā draugi biežāk interesējas, vai drīkst atbraukt uz nedēļas nogali. Vieni vēlas aizbēgt no pilsētas trokšņa, citi atved bērnus, lai viņi varētu skraidīt pa pļavu un redzēt, no kurienes rodas tomāti vai olas. Mants par to smejas – tie paši cilvēki, kuri kādreiz viņu sauca par dīvaini, šodien saka, ka pie viņa „kaut kā vieglāk elpot”.

Viņš pats savu izvēli neidealizē. Dzīve lauku sētā joprojām nozīmē daudz darba. Ja sabojājas sūknis, nav kam piezvanīt, lai pēc desmit minūtēm visu salabotu. Ziemā jāparūpējas par apkuri, pavasarī – par pagalmu, bet vasarā darbi nekad nebeidzas. Tomēr Mants saka, ka tagad vismaz zina, kāpēc to visu dara.

Pilsētā viņš bieži strādāja, lai būtu par ko atpūsties no darba. Šeit darbs un dzīve kaut kā saplūda vienā ritmā.

Pēc pieciem gadiem atgriešanās viņam šķiet sveša

Mants joprojām aizbrauc uz pilsētu. Viņš satiekas ar draugiem, aiziet uz kino, dažkārt tiekas ar klientiem vai nokārto darīšanas. Tomēr pēc dažām stundām viņš sāk ilgoties pēc lauku sētas. Viņam pietrūkst vakara klusuma, vecā koka galda virtuvē, suņa, kas gaida pie vārtiem, un rītu, kad pirmā skaņa nav automašīnu plūsma, bet gan putni aiz loga.

Dažkārt draugi joprojām jautā, vai viņš nekad nedomā atgriezties. Mants saka, ka tagad šis jautājums skan gandrīz dīvaini.

Viņam nešķiet, ka viņš būtu aizbēdzis no dzīves. Gluži pretēji – lauku sētā viņš pirmo reizi sajuta, ka pats izvēlas, kā vēlas dzīvot, nevis vienkārši virzās līdzi tempam, ko nosaka citi.

Pirms pieciem gadiem viņš baidījās, ka vecā māja un klusais ciems kļūs par kļūdu, par kuru nāksies stāstīt ar smaidu. Tagad vienīgā doma, kas viņam dažkārt ienāk prātā, ir pavisam cita: kāpēc viņš tik ilgi gaidīja, līdz uzdrošinājās pamēģināt.