Kanēlis ir tikai sākums: 4 garšvielas, kurās ir tik daudz antioksidantu, ka tās vērts turēt nevis skapīša dziļumā

Kad runa nonāk līdz antioksidantiem, visbiežāk atceramies ogas, zaļo tēju, riekstus vai tumšo šokolādi. Tomēr virtuves skapītī atrodas vēl viena ļoti koncentrēta augu vielu grupa – garšvielas. Mēs tās ēdam nelielā daudzumā, parasti vien šķipsniņu vai tējkaroti, taču dažās no tām dabisko antioksidantu savienojumu koncentrācija ir ārkārtīgi augsta.

Kanēlis visbiežāk ir pirmais, par ko tiek runāts, taču tas noteikti nav vienīgais. Krustnagliņas, kurkuma, ingvers un raudene arī satur daudz augu izcelsmes savienojumu, kuri laboratoriskajos pētījumos uzrāda antioksidanta īpašības. Tas nenozīmē, ka no šī brīža garšvielas jāēd ar karotēm vai jācer, ka tās pasargās no slimībām. Daudz praktiskāks secinājums ir vienkāršāks – ja šīs garšvielas jums garšo, ir vērts tās biežāk izmantot ēdiena gatavošanā, jo tās sniedz ne tikai garšu un aromātu.

Krustnagliņas – mazas, bet viena no spēcīgākajām garšvielām

Krustnagliņas virtuvē visbiežāk atceramies pirms Ziemassvētkiem: tās pievieno karstajiem dzērieniem, konditorejas izstrādājumiem, marinādēm vai apelsīniem. Tomēr pēc antioksidantu savienojumu koncentrācijas tās ir viena no interesantākajām garšvielām kopumā. Lielu daļu to aromāta un īpašību nosaka eigenols – augu savienojums, kura dēļ krustnagliņām ir tik spēcīgs, nedaudz ass aromāts.

Ir tikai viena problēma – ar tām ir viegli pārspīlēt. Ja katlā divu vietā iemet piecas vai sešas krustnagliņas, ēdiens var sākt atgādināt nevis vakariņas, bet gan zobu pastu ar Ziemassvētku garšvielu. Tāpēc ar tām vislabāk darbojas mazas devas. Vienu vai divas krustnagliņas var pievienot sautējumam, rīsiem, marinādei, ābolu kompotam vai tējai. Samaltas tās ir piemērotas konditorejas izstrādājumiem, taču arī šeit pietiek ar nelielu daudzumu.

Krustnagliņas labi sader ar kanēli, kardamonu, ingveru un citrusaugļiem, tāpēc tās nav obligāti jāizmanto atsevišķi. Pat neliels daudzums ļoti izteikti maina ēdiena aromātu, tāpēc tās ir viena no tām garšvielām, kuras virtuvē vērts vērtēt nevis pēc daudzuma, bet gan pēc koncentrācijas.

Kurkuma – košā krāsa slēpj kurkumīnu

Kurkumu praktiski atpazīst ikviens – pietiek ar vienu tējkaroti, un rīsi, zupa vai mērce iekrāsojas koši dzeltenā krāsā. Par šo krāsu daļēji atbildīgi ir kurkuminoīdi, no kuriem vislabāk zināmais ir kurkumīns. Tieši tas visbiežāk tiek minēts, runājot par kurkumas antioksidanta īpašībām.

Tomēr šeit uzreiz ir vērts atteikties no viena populāra mīta. Kurkuma nav brīnumzāles, un ēdienam pievienota šķipsniņa kurkumīna nepārvērtīs vakariņas par ārstniecisku procedūru. Daudz saprātīgāk uz to raudzīties kā uz parastu pārtikas produktu, kas bagātina uzturu ar augu izcelsmes savienojumiem un vienlaikus ļauj samazināt nepieciešamību pēc sāls, jo ēdiens kļūst aromātiskāks.

Kurkumu ir vienkārši izmantot ikdienā. Nelielu daudzumu var pievienot zupām, lēcām, rīsiem, sautētiem dārzeņiem, vistas ēdieniem vai olu kultenim. Tā īpaši labi sader ar melnajiem pipariem, ķiplokiem, ingveru un kokosriekstu pienu. Tikai jāatceras, ka kurkuma ļoti stipri krāso – ne tikai ēdienu, bet arī koka dēlīšus, gaišus traukus vai pat virtuves dvieli.

Ingvers ir pelnījis ko vairāk nekā tikai tējas tasi

Ingveru visbiežāk atceramies tad, kad ārā kļūst vēss. Sagriežam sakni, aplejam ar karstu ūdeni, pievienojam citronu, un ar to tā izmantošana bieži vien beidzas. Taču ingvers ir daudz daudzpusīgāks. Tas satur gingerolus un citus aromātiskus augu savienojumus, kas piešķir tam raksturīgo asumu un kam piemīt antioksidanta īpašības.

Svaigs ingvers lieliski der ne tikai dzērieniem. Smalki sarīvēts tas ļoti labi sader ar vistu, cūkgaļu, zivīm, burkāniem, ķirbjiem, rīsiem un Āzijas tipa mērcēm. Nelielu gabaliņu var pievienot dārzeņu zupai, bet rīvēts ingvers kopā ar ķiplokiem kļūst par ļoti labu pamatu, pannā gatavojot gaļu vai dārzeņus.

Žāvētam ingveram ir citāda garša – tas ir siltāks, saldāks un vairāk atgādina konditorejas izstrādājumus. Tāpēc svaigs un malts ingvers nav pilnībā savstarpēji aizstājami produkti. Svaigu labāk izvēlēties pikantiem ēdieniem un dzērieniem, maltu – pīrāgiem, cepumiem, putrām vai desertiem.

Arī šeit darbojas tas pats princips kā ar citām garšvielām: vairāk ne vienmēr nozīmē labāk. Pārāk liels ingvera daudzums nomāc citas garšas un jutīgākam kuņģim var būt nepatīkams.

Raudene – garšviela, ko bieži uzkaisām tikai picai

Raudene šķiet tik ierasta, ka par tās sastāvu gandrīz neaizdomājamies. Uzkaisām to picai, tomātu mērcei vai ceptiem kartupeļiem, un ar to viss beidzas. Tomēr kaltētā raudenē ir diezgan daudz fenola savienojumu, tāpēc to bieži min starp garšaugiem, kam piemīt antioksidanta īpašības.

Tās lielākā priekšrocība – raudeni ir ļoti viegli iekļaut ikdienas uzturā. Tā lieliski der tomātiem, pupiņām, maltai gaļai, dārzeņu sautējumiem, olām, vistai, kartupeļiem un dažādām mērcēm. Sajaucot raudeni ar olīveļļu, ķiplokiem un nedaudz citrona sulas, iegūst ļoti vienkāršu marinādi dārzeņiem vai gaļai.

Kaltētai raudenei bieži ir intensīvāks aromāts nekā svaigai, tāpēc arī tās nevajag daudz. Vienkāršākais veids – pirms pievienošanas ēdienam saberzt kaltētās lapiņas starp pirkstiem. Tās izplatīs vairāk aromāta, un virtuvē uzreiz būs jūtams pazīstamais Vidusjūras virtuves aromāts.

Lielākais ieguvums rodas nevis apēdot karoti, bet mainot ikdienas uzturu

Runājot par antioksidantiem, ir viegli iekrist slazdā un sākt meklēt vienu “spēcīgāko” produktu. Taču cilvēka uzturs tā nedarbojas. Viena tējkarote kurkumas neatsvērs ļoti vienveidīgu uzturu, kurā ir maz dārzeņu un augu izcelsmes produktu. Tāpat nav jēgas speciāli ēst lielu daudzumu krustnagliņu tikai tāpēc, ka tajās ir daudz antioksidantu savienojumu.

Daudz praktiskāks veids ir izmantot vairāk dažādu garšvielu, gatavojot ierasto ēdienu. No rīta putrai var pievienot kanēli un nedaudz ingvera, pusdienās dārzeņus papildināt ar kurkumu, vakariņās tomātu mērci – ar raudeni, bet aukstajā sezonā tējai pievienot vienu vai divas krustnagliņas.

Tādējādi palielinās ne tikai ēdienu daudzveidība. Izteiktāka dabiskā garša bieži ļauj izmantot mazāk sāls, cukura vai treknu mērču, un ēdiens kļūst interesantāks bez sarežģītām receptēm.

Tāpēc kanēli no virtuves skapīša noteikti nevajag izmest. Taču līdzās tam ir vērts atcerēties vēl četrus nosaukumus – krustnagliņas, kurkumu, ingveru un raudeni. Tās nav brīnumaini uztura bagātinātāji un neko “neizārstē” tikai tāpēc, ka satur antioksidantus. Tomēr kā ikdienas uztura daļai tām ir viena milzīga priekšrocība: neliels daudzums var sniegt daudz garšas, aromāta un augu izcelsmes savienojumu praktiski bez papildu piepūles.

Novērtējiet šo rakstu:

 

 

 

 

 

Kraunami duomenys...

Paldies par jūsu vērtējumu!