2499 eiro vietā samaksāja tikai 129: domāja, ka apmānījis pašapkalpošanās kasi, bet pēc dažām dienām pie durvīm pieklauvēja policija

Tajā sestdienā Toms ieradās elektronikas veikalā, jau zinādams, ko meklē. Vairākas nedēļas viņš internetā bija vērojis vienu jaunā modeļa televizoru, lasījis atsauksmes un salīdzinājis cenas, taču visur tās grozījās ap vienu un to pašu summu – aptuveni 2499 eiro. Viņam tas bija par dārgu.

Veikalā televizors atradās labākajā ekspozīcijas vietā. Toms ilgi staigāja tam apkārt, sarunājās ar konsultantu, jautāja par garantiju, ekrāna tehnoloģiju un piegādi. Pārdevējs pat piedāvāja iegādi uz nomaksu, taču Toms tikai pamāja ar galvu un sacīja, ka vēl padomās.

Pēc kāda laika viņš atgriezās.

Taču šoreiz ne pie konsultanta.

Toms paņēma iepakoto televizoru un devās taisnā ceļā uz pašapkalpošanās kasēm. Tur bija vairāki pircēji, viena darbiniece skraidīja starp ekrāniem un palīdzēja cilvēkiem, kuriem sistēma rādīja kļūdas. Toms izvēlējās tālāko kasi.

Kad prece tika noskenēta, ekrānā parādījās summa, kas pilnībā neatbilda televizora vērtībai.

129 eiro.

Toms vēlreiz paskatījās uz ekrānu. Tad uz darbinieci. Viņa bija pagriezusies ar muguru.

Viņš ievietoja karti, samaksāja un paņēma čeku.

Pēc dažām minūtēm televizors, kas maksāja 2499 eiro, jau gulēja viņa automašīnas bagāžniekā.

Toms bija pārliecināts, ka viss ir beidzies.

Patiesībā viss tikai sākās.

Veikalā 2370 eiro starpība nepalika nepamanīta

Pirmajā vakarā Toms jutās tā, it kā būtu laimējis loterijā. Televizoru viņš izsaiņoja vēl tajā pašā dienā, pakāra viesistabā un nofotografēja draugiem.

Vienam viņš īsi uzrakstīja:

– Zini, cik es samaksāju?

– Cik?

– 129.

Draugs sākumā domāja, ka Toms joko.

Taču nākamajā rītā elektronikas veikala uzskaites sistēmā sāka atklāties neatbilstība. No noliktavas bija norakstīts dārgs televizors, taču kases operācijā nebija tam atbilstoša gandrīz 2500 eiro pirkuma.

Darbinieki sāka pārbaudīt konkrētā modeļa apriti.

Noskaidrojās, ka tajā pašā laikā pašapkalpošanās kasē bija reģistrēts pirkums tikai 129 eiro vērtībā.

Tad tika pārskatīti videonovērošanas kameru ieraksti.

Ekrānā bija redzams Toms.

Bija redzams, kā viņš pirms tam apskata televizoru, sarunājas ar konsultantu, vēlāk pieved kasti pie pašapkalpošanās kases, norēķinās un aizbrauc.

Veikala darbiniekiem radās aizdomas, ka tā nav vienkārša kases kļūda.

Tika vērsta uzmanība policijai.

Policijai nevajadzēja ilgi skaidrot, kurš aizvedis televizoru

Toms domāja, ka pašapkalpošanās kase viņam nodrošināja anonimitāti. Taču realitātē pirkums atstāja veselu virkni digitālo pēdu.

Bija precīzs norēķināšanās laiks. Videokameras. Kartes operācija. Preces aprites dati. Automašīna, ar kuru televizors tika izvests no stāvlaukuma.

Amatpersonas sāka izmeklēšanu.

Pēc dažām dienām Tomam piezvanīja, taču ne no veikala.

Zvanīja policija.

Viņš tika aicināts ierasties, lai paskaidrotu apstākļus.

Sākumā Toms vēl mēģināja turēties pie tās pašas versijas, ko bija izveidojis pats sev.

– Es taču samaksāju, – viņš skaidroja. – Kase parādīja 129 eiro. Es arī samaksāju tik.

Taču izmeklētājiem radās pavisam cits jautājums: kāpēc prece, kas maksā gandrīz 2500 eiro, kasē pēkšņi kļuva par preci 129 eiro vērtībā?

Tajā brīdī stāsts sāka brukt.

Amatpersonām bija veikala iesniegtie videomateriāli un citi dati. Tika konstatēts, ka cenu neatbilstība nebija nejauša veikala akcija vai darbinieka kļūda.

Aizdomas bija daudz vienkāršākas – preces identifikācija bija apzināti mainīta tā, lai pašapkalpošanās kase parādītu krietni zemāku cenu.

Tas, kas Tomam vēl pirms dažām dienām šķita kā viltīgs veids, kā „ietaupīt“, tagad tika vērtēts pavisam citā kontekstā.