Edita gandrīz 20 gadus glabāja vienu tālruņa numuru – kad beidzot piezvanīja, otrā klausules galā izdzirdēja balsi, ko nebija aizmirsusi
Edita šo tālruņa numuru zināja gandrīz no galvas. Lai gan gandrīz divdesmit gadu laikā viņa bija nomainījusi ne vienu vien tālruni, numurs vienā vai otrā veidā vienmēr pārcēlās līdzi – no vecās SIM kartes uz piezīmju grāmatiņu, vēlāk uz jauno tālruni. Kontaktos pie tā joprojām bija ierakstīts tikai viens vārds – Mants.
Viņa viņam nekad nezvanīja. Dažreiz atvēra numuru, dažas sekundes skatījās ekrānā un aizslēdza tālruni. Ne jau tāpēc, ka viņai nebūtu, ko teikt. Drīzāk tāpēc, ka viņai bija pārāk daudz, ko teikt.
Kādā rudens vakarā 43 gadus vecā Edita viena sēdēja virtuvē. Ārā lija, mājās bija neierasti kluss, un, kārtojot vecu kasti, viņa negaidīti atrada fotogrāfiju. Tajā bija viņa, divdesmit četrus gadus veca, un Mants, apskāvis viņu ap pleciem. Abi skatījās nevis kamerā, bet viens uz otru.
Edita ilgi turēja fotogrāfiju rokās. Pēc tam paņēma tālruni, atrada veco numuru un pirmo reizi gandrīz divdesmit gadu laikā nospieda zvanīšanas pogu.
Viņa gandrīz gaidīja izdzirdēt paziņojumu, ka šāds numurs neeksistē. Taču pēc dažiem signāliem kāds atbildēja.
„Klausos?“
Edita pat aizmirsa, ko bija nodomājusi teikt.
Balss bija kļuvusi vecāka, zemāka, taču viņa to atpazina uzreiz.
Kādreiz viņi bija pārliecināti, ka kopā novecos
Ar Mantu Edita iepazinās divdesmit divu gadu vecumā. Tās nebija mierīgas draudzīgas attiecības, kas pamazām pārauga romantiskās attiecībās. Viņu starpā viss sākās ātri. Garie vakari pilsētā, spontāni braucieni pie jūras, zvani nakts vidū un tā jaunībā tik pazīstamā sajūta, ka viena cilvēka parādīšanās pēkšņi izmainījusi visas pasaules krāsas.
Mants bija impulsīvs, Edita – piesardzīgāka. Viņš piektdienas vakarā varēja ierosināt iesēsties automašīnā un braukt uz vietu, kur viņi vēl nekad nebija bijuši. Viņa sākumā bubināja, bet pēc tam tik un tā brauca līdzi.
Viņi daudz strīdējās un tikpat ātri salaba. Edita vēl joprojām atcerējās kādu vasaras vakaru pie jūras, kad pēc muļķīga konflikta vairākas stundas nerunāja, bet pēc tam Mants vienkārši paņēma viņu aiz rokas un teica: „Tu taču zini, ka es nekur nepazudīšu.“
Tajā laikā viņi abi tam ticēja.
Viņi runāja par kopīgu mājokli. Par suni, ko Mants ļoti vēlējās. Par virtuvi ar lielu logu. Pat jokojoties strīdējās, kurā pilsētā kādu dienu dzīvos.
Taču viņu stāsts pārtrūka daudz vienkāršāk, nekā Edita būtu varējusi iedomāties…
Viņus izšķīra nevis nodevība, bet divi ļoti spītīgi cilvēki
Mants saņēma iespēju doties strādāt uz Dāniju. Sākumā viņš runāja par pusgadu, taču drīz kļuva skaidrs, ka varētu palikt ilgāk. Viņš vēlējās, lai Edita brauc līdzi.
Tajā laikā viņa tikko bija sākusi strādāt darbu, uz kuru ilgi bija tiecusies, un nevēlējās visu pamest. Viņa cerēja, ka Mants pats izlems palikt Lietuvā.
Savukārt Mants cerēja, ka Edita parādīs, ka viņu attiecības viņai ir svarīgākas par darbu.
Neviens skaļi nepateica patiesās bailes – Edita baidījās doties vīram līdzi un pazaudēt sevi. Mants baidījās aizbraukt viens un saprast, ka Edita viņu negaidīs.
Pēdējā vakarā pirms viņa došanās ceļā viņi sastrīdējās.
„Ja tu patiešām gribētu būt kopā ar mani, tu brauktu līdzi,“ viņš teica.
Edita atbildēja: „Ja tu patiešām gribētu būt kopā ar mani, tu nelūgtu man visu pamest.“
No rīta Mants aizbrauca.
Pirmajos mēnešos viņi vēl sarunājās. Pēc tam arvien retāk. Reiz Edita neatbildēja uz viņa zvanu, jo bija dusmīga. Citā reizē viņš viņai nepārzvanīja.
Un kādu dienu viņi abi vienkārši pārstāja zvanīt.
Dzīve neapstājās, lai gan daļa no viņas tā arī palika tajā laikā
Vēlāk Edita izveidoja citas attiecības. Viņa bija saderinājusies, pēc tam izšķīrās. Vēl vēlāk gandrīz deviņus gadus dzīvoja kopā ar citu vīrieti. Tie nebija nelaimīgi gadi, taču attiecības ar laiku izsīka, un viņi devās katrs savu ceļu.
Edita par Mantu nedomāja katru dienu. Reizēm pagāja gadi, kad viņa viņu gandrīz neatcerējās.
Taču bija brīži, kad atmiņas atgriezās pavisam negaidīti. Izdzirdot vecu dziesmu automašīnā. Sajūtot jūras smaržu. Ieraugot vīrieti, kurš, ejot, turēja roku kabatā tieši tāpat kā kādreiz Mants.
Reiz viņa pat uzrakstīja īsu ziņu: „Kā tev klājas?“
Taču neizsūtīja to.
Tālruņa numuru viņa tik un tā neizdzēsa. Viņa pati nespēja paskaidrot, kāpēc. Varbūt tāpēc, ka numura izdzēšana nozīmētu atzīt, ka stāsts patiešām ir beidzies, bet kaut kur dziļi viņa nekad par to nebija pilnībā pārliecināta.
„Edita?“
Tajā rudens vakarā, izdzirdējusi viņa balsi, Edita dažas sekundes klusēja.
„Sveiks,“ viņa beidzot teica.
Arī otrā klausules galā iestājās klusums.
Tad Mants jautāja: „Edita?“
Vēlāk viņa teica, ka tieši šis mirklis viņu aizkustināja visvairāk.
Gandrīz divdesmit gadi. Viens vārds. Un viņš joprojām viņu atpazina.
Abi sāka nervozi smieties. Viņi runāja piesardzīgi, it kā ietu pa ļoti plānu ledu. Sākumā par vienkāršām lietām: kur dzīvo, ko dara, kā klājas viņu vecākiem. Izrādījās, ka Mants pirms dažiem gadiem atgriezies Lietuvā. Viņš bija precējies, taču laulība jau bija beigusies. Bērnu viņam nebija.
Saruna, kurai vajadzēja ilgt dažas minūtes, ilga gandrīz divas stundas.
Un tad Mants jautāja: „Tu visu šo laiku glabāji manu numuru?“
Edita iesmējās: „Glabāju.“
Pēc pauzes viņš atzinās: „Es arī tavu.“
Pēc dažām dienām viņi satikās
Pirms tikšanās Edita uztraucās tā, kā nebija gaidījusi uztraukties 43 gadu vecumā. Viņa vairākas reizes pārģērbās, dusmojās uz sevi, ka uzvedas kā divdesmitgadniece, un beidzot izvēlējās visvienkāršākos džinsus un džemperi.
Mants gaidīja viņu mazā kafejnīcā.
Viņš bija mainījies. Matos bija parādījušās sirmas šķipsnas, ap acīm – grumbas. Taču, kad viņš piecēlās, lai viņu sagaidītu, un pasmaidīja, Editai uz mirkli likās, ka laiks vienkārši ir savijies aplī.
Viņi apskāvās. Ne tā, kā apskaujas seni paziņas. Mazliet par ilgu… Abi to juta un abi izlikās, ka nav pamanījuši.
Kafejnīcā viņi sarunājās gandrīz četras stundas. Par savu dzīvi. Par cilvēkiem, kurus bija mīlējuši. Par kļūdām. Par to pēdējo strīdu.
„Es toreiz ļoti gribēju, lai tu mani apturi,“ atzinās Mants.
Edita skatījās uz viņu un atbildēja: „Bet es ļoti gribēju, lai tu pats nolemtu nebraukt.“
Abi iesmējās, lai gan patiesībā tas nebija smieklīgi. Galu galā viņiem bija nepieciešami gandrīz divdesmit gadi, lai pateiktu viens otram to, ko varēja pateikt divdesmit četru gadu vecumā.
Vecā sajūta atgriezās, bet viņi vairs nebija tie paši cilvēki
Pēc pirmās tikšanās bija otrā. Pēc tam trešā.
Kādā vakarā viņi ilgi staigāja gar upi. Bija auksts, Edita bija sabāzusi rokas mēteļa kabatās, un Mants pēkšņi jautāja: „Vai arī tu jūti, ka tas ir mazliet bīstami?“
Viņa lieliski saprata, ko viņš ar to domā.
Viņu starpā joprojām bija kaut kas tāds, ko nebija izdevies iznīcināt ne attālumam, ne gadiem, ne citām attiecībām. Ne tikai atmiņas. Tā bija pievilkšanās, pazīstams tuvums, tā dīvainā sajūta, kad otra cilvēka seja šķiet gan mainījusies, gan pilnīgi pazīstama.
Taču abi zināja, ka vairs nevar vienkārši turpināt no tās vietas, kur bija apstājušies. Viņi bija citi cilvēki, tāpēc šoreiz nesteidzās. Līdz kādā vakarā, atvadoties pie Editas mājas, Mants pieliecās, lai viņu noskūpstītu. Skūpsts nebija tāds kā jaunībā – steidzīgs un izsalcis. Tas bija lēnāks, piesardzīgāks un nez kāpēc vēl spēcīgāks.
Vēlāk Edita ilgi stāvēja gaitenī, neieslēgusi gaismu. Viņa smaidīja.
Viņa nezina, ar ko šis stāsts beigsies
Edita un Mants šodien nesaka, ka liktenis viņus noteikti savedis kopā, lai viņi atlikušo dzīvi pavadītu kopā. Abi jau ir pārāk daudz pieredzējuši, lai dalītos vieglos solījumos.
Dažreiz viņi joprojām sastrīdas. Dažreiz Edita pamana Manta īpašību, kas viņu kaitināja arī pirms divdesmit gadiem, un jokojoties jautā sev, kā viņa varēja to aizmirst.
Taču tagad viņi dara to, ko jaunībā neprata.
Runā.
Ja baidās – pasaka. Ja sadusmojas – negaida, ka otrs pats visu sapratīs. Ja ilgojas – piezvana.
Edita nezina, vai viņu stāsts kļūs par mīlestības otro iespēju vai vienkārši par skaistu divu cilvēku tikšanos, kuri kādreiz viens otram bija ļoti svarīgi. Taču par vienu viņa vairs nenožēlo – ka tajā vakarā piezvanīja.
Gandrīz divdesmit gadus viņa glabāja tālruņa numuru, domādama, ka glabā atmiņu. Tikai to sastādījusi, viņa saprata, ka varbūt patiesībā glabāja nevis pagātni, bet vienu neatbildētu jautājumu.
Dažreiz mums pietrūkst cilvēka nevis tāpēc, ka vēlamies atgriezties pie tā, kas bija. Dažreiz mēs vēlamies uzzināt, kas varēja būt, ja toreiz mums būtu bijis drosmes pateikt to, ko patiesībā jutām.
Novērtējiet šo rakstu:
Kraunami duomenys...
Komentāri
Esiet pirmais, kas komentē
Vairāk par šo tēmu
Visas tēmas ziņas
Meklējat vairāk?