Māsa lūdz katru nedēļu vest mammu pie ārstiem, bet pati dzīvo 200 kilometru attālumā

– Tu taču tāpat būsi pilsētā, – Ieva ātri teica, it kā lūgtu padot sāli. – Mammai nākamtrešdien pulksten deviņos jābūt pie ārsta. Aizved viņu, labi?

Toms stāvēja virtuvē ar nepabeigtu mazgāt krūzi rokā. Uz galda gulēja viņa astoņgadīgās meitas Elzes darba burtnīca, blakus – atdzisusi kafija un atvērts darba dators. Bija pirmdienas vakars, viņš vēl nebija vakariņojis. Mammai jau trešo nedēļu bija kaut kāda darīšana pie mediķiem: te izmeklējumi, te konsultācija, te bija jāpaņem zāles.

– Ieva, deviņos man ir sapulce, – viņš teica, piespiedis telefonu pie pleca. – Un Elze jāaizved uz skolu.

– Nu, varbūt vari pārcelt. Es no šejienes neko nevaru izdarīt, saproti? Es dzīvoju divsimt kilometru attālumā.

Viņš saprata. Tikai šie divsimt kilometri arvien biežāk izklausījās pēc argumenta, ar kuru māsa noslēdza jebkuru strīdu.

Viņu mamma Regīna dzīvoja viena vecā divistabu dzīvoklī pie tirgus. Tēvs nomira pirms sešiem gadiem. Mamma ilgi turējās pie savas ierastās dzīves: no rītiem gāja pēc maizes, trešdienās tikās ar kaimiņieni Zitu, vasarā uz balkona audzēja tomātus. Pēdējos gados sāka sāpēt locītavas, dažkārt paaugstinājās asinsspiediens. Pēc kāda nakts reiboņa viņa atzinās, ka baidās viena braukt ar autobusu uz otru pilsētas galu.

Toms dzīvoja aptuveni divdesmit minūšu brauciena attālumā. Tāpēc viņš kļuva par to, kurš ved, gaida gaitenī, iegriežas aptiekā. Dažkārt atbrauca uz īsu brīdi, bet mamma sēdēja ar džemperi uz ceļiem un teica, ka nekas īpašs jau neesot, vienkārši esot nogurusi.

Ieva dzīvoja citā Lietuvas pusē. Viņa strādāja skolā, audzināja divus pusaudžus dēlus, un viņas vīrs bieži bija prom darba darīšanās. Mammai viņa zvanīja gandrīz katru vakaru, dažkārt pat divreiz. Viņa zināja, ko mamma ēda, vai sāp celis, vai Zita bija iegriezusies. Toms šīs sarunas nedzirdēja, bet strīdos par tām dzirdēja pietiekami.

– Es arī rūpējos, Tom, – viņa teica kādu vakaru, kad viņš jautāja, vai viņa nevarētu vismaz reizi mēnesī atbraukt uz vizīti. – Tu domā, man ir viegli klausīties, kad mamma saka, ka viņai ir slikti? Tikai es nevaru divās stundās ierasties otrā Lietuvas malā.

– Arī es nevaru vienmēr ierasties, – viņam izspruka. – Tikai kaut kā es ierodos.

Abi dažus mirkļus klusēja. Otrā istabā Elze skaļi aizvēra atvilktni. Ieva beidzot pateica, ka viņam nevajagot uz viņu dusmoties, un nolika klausuli.

Nākamajā trešdienā Toms mammu tomēr aizveda. Darbā viņš pārcēla sapulci, bet Elzi uz skolu piekrita aizvest viņa sieva Rūta. No rīta viņi bija sastrīdējušies par neapmaksātu rēķinu par pulciņu, tāpēc Rūta piekrita ne bez pārmetumiem.

Mamma automašīnā iekāpa saposusies, ar mazu rokassomiņu un dokumentu mapi, ko saturēja gumija.

– Tikai nebrauc tik ātri pāri bedrēm, – viņa teica, tiklīdz viņš sāka braukt. – Man vēderā kaut kā nav labi.

Pie poliklīnikas viņa lūdza pavadīt līdz reģistratūrai, pēc tam līdz kabinetam. Vēlāk atcerējās, ka rokassomiņā atstājusi brilles un nevar izlasīt, ko ārste bija pierakstījusi. Toms sēdēja plastmasas krēslā un skatījās uz telefonā mirgojošajiem darba paziņojumiem. Kafiju no automāta viņš nepirka – viņam nebija sīknaudas.

Iznākusi mamma bija neapmierināta.

– Neko skaidri nepateica, – viņa nomurmināja. – Teica, ka vajadzēs vēl pārbaudīties. Bet tu visu laiku skatījies telefonā.

– Mammu, man ir jāstrādā.

Māsa lūdz katru nedēļu vest mammu pie ārstiem, bet pati dzīvo 200 kilometru attālumāAttēls: Pixabay / Firmbee

– Nu jā, visi strādā, – viņa atbildēja un ilgi sprādzēja drošības jostu.

Tajā vakarā Ieva piezvanīja pati.

– Mamma saka, ka ārste kaut ko minēja par citu speciālistu. Vajadzēs pierakstīt.

Toms apklusa. Uz virtuves grīdas gulēja Elzes nomestā sporta kurpe, bet Rūta pie izlietnes mazgāja pannu skaļāk, nekā vajadzēja.

– Ieva, es vairs nevaru katru reizi visu pamest, – viņš teica. – Es varu vest, kad varu. Bet ne tā, ka tu pirmdien piezvani un izlem manas nedēļas plānus.

– Ko tad tu iesaki? Lai mamma braukā viena?

– Es to neiesaku. Es iesaku, lai tu vismaz dažkārt atbrauc. Vai arī lai mēs mierīgi parunājam ar mammu, kas viņai patiesībā ir vajadzīgs. Jo tagad viņa baidās, tu uztraucies, bet es kļūstu par šoferi pēc izsaukuma.

Ieva smagi nopūtās. Šoreiz viņa nenolika klausuli.

– Labi, – pēc pauzes viņa teica. – Nākamajā mēnesī atbraukšu uz nedēļas nogali. Apsēdīsimies un parunāsim. Bet arī tu saproti, es nevaru braukāt katru nedēļu.

– Es saprotu, – Toms atbildēja. – Tikai vēlos, lai arī tu saproti: es nevaru būt vienīgais cilvēks šajā pusē.

Nedēļas nogalē Ieva atbrauca ar pilnu automašīnu bērnu mantu un diviem maisiem ābolu no vīramātes dārza. Regīna sākumā apvainojās, ka bērni apspriež lietas aiz viņas muguras. Pēc tam viņa sēdēja pie galda, drupināja cepumu šķīvītī un klausījās.

Beigās viņi par neko īpaši konkrētu nevienojās. Ieva apsolīja pati piezvanīt uz ārstniecības iestādēm un vismaz daļu jautājumu noskaidrot pa telefonu. Tāpat viņa apsolīja reizi dažos mēnešos atbraukt uz garāku nedēļas nogali. Toms teica, ka var aizvest mammu uz iepriekš saplānotām vizītēm, bet ne katru reizi un ne darba dienas vidū. Mamma, pakasījusi rokassomiņas rāvējslēdzēju, paziņoja, ka varbūt Zita dažkārt varētu kopā ar viņu braukt ar autobusu, ja vizīte nav agri.

– Zita tiešām piekritīs? – Ieva jautāja.

– Es neesmu maza meitene, lai tu manā vietā jautātu, – mamma asi atcirta.

Nākamajā rītā viņa pati piezvanīja kaimiņienei.

Pēc tam nekas pēkšņi nekļuva vienkāršāks. Ieva joprojām dažkārt uzraksta: „Mamma rīt jāaizved, vai vari?” Toms šādas ziņas joprojām izlasa aizkaitināts. Dažkārt viņš var, dažkārt atbild ne uzreiz, dažkārt mamma sadusmojas, ka laiks jāpārceļ.

Bet kādu vakaru Ieva, tā vietā, lai pateiktu, kas viņam jādara, piezvanīja un pajautāja:

– Kad tev reāli būtu iespējams?

Ar vienu jautājumu nekas neatrisinājās. Joprojām nākas saskaņot, dusmoties un pārzvanīt. Bet Tomam vismaz vairs nešķita, ka visi lēmumi tiek pieņemti bez viņa.

Novērtējiet šo rakstu:

 

 

 

 

 

Kraunami duomenys...

Paldies par jūsu vērtējumu!