Kad sapņi aizēno dzīvi: kas ir nepielāgojoša sapņošana

Vai jums ir gadījies attapties pēc pusstundas, lai gan šķita, ka tikai uz īsu brīdi aizsapņojāties? Virtuvē jau atdzisusi tēja, telefonā gaida neatbildētas ziņas, bet galvā joprojām turpinās spilgta saruna, ceļojums vai pat visa cita dzīve. Sapņot pašam par sevi nav nekas slikts – dažkārt tas palīdz atpūsties, nomierināties vai atrast ideju. Taču, kad prātā radītā pasaule sāk regulāri atņemt laiku īstajai, cilvēks var justies tā, it kā pats sev vairs nepiederētu.

Vieniem šādi tēli parādās, braucot autobusā, dodoties pastaigā vai klausoties mūziku. Citi pamana, ka tas notiek tieši tad, kad jāķeras pie nepatīkama uzdevuma, jāsamierinās ar vientulību, spriedzi darbā vai sāpīgu konfliktu mājās. No malas tas var izskatīties pēc vienkāršas izklaidības, taču pašam cilvēkam tas nereti kļūst par nogurdinošu ciklu.

Šo parādību sauc par nepielāgojošu jeb pārmērīgu sapņošanu. Tas nav tas pats, kas īslaicīgi aizklīst domās garlaicīgas sapulces laikā. Runa ir par ārkārtīgi aizraujošām, atkārtotām fantāzijām, kas sāk traucēt mācībām, darbam, attiecībām, atpūtai vai ikdienas pienākumiem.

Kad galvā norisinās filma, kuru grūti apturēt

Nepielāgojoša sapņošana bieži ir ļoti detalizēta. Cilvēkam prātā var būt nevis nejaušs tēls, bet ilgstoši attīstīts sižets, tēli, sarunas un pat sava veida alternatīva dzīve. Dažkārt to veicina mūzika, staigāšana turp un atpakaļ pa istabu vai noteikta vieta, kur neviens netraucē. Fantāzija sniedz spēcīgu emocionālu atvieglojumu, tāpēc pie tās gribas atgriezties vēlreiz.

Problēma nesākas ar pašu bagāto iztēli. Tā rodas tad, kad cilvēks arvien biežāk izvēlas prāta pasauli tā vietā, lai darītu to, ko vajadzētu vai gribētos darīt realitātē. Viņš var atlikt zvanu, darbus, miegu, tikšanos ar tuvu cilvēku, jo iekšējais sižets šķiet patīkamāks, drošāks un vieglāk kontrolējams.

Pēc šādas iegrimšanas bieži nāk nepatīkamā daļa: vaina, kauns vai dusmas uz sevi. Šķiet, ka atkal “izniekots” vakars, nav izdarīts tas, kas bija svarīgs, bet rītdienas darbu kļuvis tikai vairāk. Tā sapņošana, kas uz brīdi sniedza atelpu, ar laiku sāk radīt vēl lielāku spriedzi.

Tā nav slinkuma vai vājas gribas izpausme

Cilvēks parasti neieslīgst fantāzijās tāpēc, ka viņam nerūp dzīve. Biežāk tas kļūst par veidu, kā vismaz uz īsu brīdi atkāpties no emocijām, ar kurām ir grūti būt kopā: trauksmes, skumjām, vientulības, garlaicības, nedrošības vai neapmierinātības ar sevi. Prātā var būt drosmīgāks, vairāk mīlēts, veiksmīgāks, bet sarežģīta saruna vienmēr ievirzās tā, kā gribas.

Īpaši viegli iestrēgt, kad cilvēka dienā ir maz atpūtas, tuvības vai sajūtas, ka viņš kaut ko var mainīt. Tad fantāzija kļūst nevis vienkārši par izklaidi, bet par ātrāko ceļu uz mieru. Problēma ir tā, ka reālie iemesli – neatrisināts konflikts, izdegšana, sociālā trauksme vai sakrājušās rūpes – tādēļ nekur nepazūd.

Svarīgi arī tas, ka nepielāgojoša sapņošana nav oficiāla patstāvīga diagnoze. Tomēr piedzīvotās grūtības tādēļ nav mazāk reālas. Ja cilvēks vairs nespēj kontrolēt, cik daudz laika pavada fantāzijās, vai tādēļ cieš viņa pašsajūta un ikdienas dzīve, uz to ir vērts paraudzīties nopietni, nevainojot sevi.

Kad sapņi aizēno dzīvi: kas ir nepielāgojoša sapņošanaAttēls: Unsplash / Odile

Kāpēc vienam tas kļūst par ieradumu, bet citam – ne

Viens cilvēks pēc darba ieslēdz mūziku, īsu brīdi pasapņo un ķeras pie vakariņām. Cits ar to pašu mūziku var pavadīt vairākas stundas, arvien atliekot miegu un nākamās dienas plānus. Atšķirība bieži slēpjas nevis fantāzijas saturā, bet tās vietā dzīvē: vai tā papildina realitāti, vai sāk to aizstāt.

Pusaudži un jauni pieaugušie var īpaši spēcīgi iegrimt iedomātās pasaulēs, kad trūkst vienaudžu pieņemšanas vai nospiež mācības un gaidas. Vecākiem ir svarīgi nesteigties šādu bērnu saukt par nevīžīgu vai “tādu, kas pastāvīgi dzīvo telefonā” – dažkārt aiz noslēgšanās istabā slēpjas nevis kaprīze, bet grūti izsakāma trauksme. No otras puses, arī pieaugušie šādi var pazaudēt vakarus, lai gan dienā lieliski tiek galā ar darbu un ģimenes pienākumiem.

Tuviniekiem tas ne vienmēr ir redzams. Cilvēks var izskatīties vienkārši kluss, aizsapņojies vai noguris, bet iekšēji viņš pastāvīgi gaida iespēju atgriezties savā izveidotajā scenārijā. Tādēļ attiecībās rodas distance: partneris jūtas neuzklausīts, ģimene – atstumta malā, bet pats sapņotājs sāk baidīties, ka neviens viņu nesapratīs.

Kā atgūt savu dienu, neatņemot sev iztēli

Pirmais solis ir nevis aizliegt sev sapņot, bet pamanīt, kad un pēc kā tas sākas. Varbūt fantāzijas pārņem pēc nepatīkama zvana, pirms svarīga uzdevuma, vakarā vienatnē vai klausoties noteiktu dziesmu sarakstu. Šāda vienkārša vērošana ļauj ieraudzīt ne tikai ieradumu, bet arī vajadzību, kuru tas mēģina aizsegt.

Var palīdzēt nelielas, ļoti konkrētas vienošanās ar sevi. Piemēram, pirms uzlikt austiņas izdarīt vienu īsu darbu, pastaigāties bez mūzikas, telefonu un uzdevumus turēt vienā skaidri noteiktā vietā, bet vakarā noteikt laiku gulētiešanai. Mērķis nav dzīvot sterili un vairs neļaut domām klīst. Mērķis ir, lai cilvēks atkal varētu izvēlēties, kad sapņot un kad būt savā dienā.

Ja fantāzijas aizņem daudzas stundas, rada spēcīgu trauksmi, traucē gulēt, strādāt vai uzturēt saikni ar cilvēkiem, ir vērts aprunāties ar psihologu vai garīgās veselības speciālistu. Saruna var palīdzēt saprast, kas slēpjas aiz pastāvīgās vēlmes aizbēgt, un atrast drošākus veidus, kā nomierināties. Tā nav pārspīlēta reakcija – tās ir rūpes par sevi, kad ar iztēli vien vairs nepietiek.

Sapņi var būt skaista cilvēka iekšējās pasaules daļa, taču tiem nevajadzētu kļūt par vienīgo vietu, kurā viņš jūtas dzīvs. Īstā dzīve ne vienmēr pakļaujas mūsu uzrakstītajam scenārijam, tomēr tieši tajā var ne tikai iztēloties tuvību, mieru un pārmaiņas, bet arī pamazām tās piedzīvot.