Pēc saspringtas dienas sprands kļūst ciets kā akmens: ķermenis lūdz nevis vēl vienu masāžu

Vakarā pārnākat mājās, novelkat jaku un tikai tad sajūtat, ka galvu gandrīz nemaz negribas pagriezt. Pleci pacelti, sprands saspringts, un roka pati sniedzas pie sāpošās vietas – varbūt vēlreiz pamasēt, piespiest, pierakstīties uz masāžu. Paradokss ir tāds, ka dažkārt ķermenis lūdz nevis stiprāku pieskārienu, bet gluži pretējo: iespēju vairs neturēties saspringumā.

Sprands reti „sacietē“ vienā mirklī. Tas lēnām uzkrāj visu, kas dienas laikā ķermenim palicis nepateikts un neizdarīts: stundas pie ekrāna, telefonu ar nolaistu galvu, saspringtu braukšanu, steidzīgu pusdienu ēšanu, satraukumu par vēstuli vai sarunu. Šķiet, ka sēžat mierīgi, taču kakla un plecu zona visu laiku veic klusu, nogurdinošu darbu.

Masāža var būt patīkama un dažiem cilvēkiem sniegt atvieglojumu. Tomēr, ja pēc dažām dienām sprands atkal kļūst ciets kā akmens, ir vērts paskatīties plašāk. Bieži vien problēma nav tikai viens „slikts mezgls“ muskulī – tā ir visa dienas rutīna, kurā ķermenim gandrīz neatliek iespēju izkustēties, mainīt stāvokli un nomierināties.

Saspringums uzkrājas ne tikai muskuļos

Sprands un pleci ir vieta, kur saspringums kļūst redzams ļoti ātri. Kad steidzamies, koncentrējamies vai raizējamies, daudzi neapzināti paceļ plecus, ievelk galvu starp tiem, aiztur elpu. Viena šāda minūte lielu ļaunumu nenodara, bet, ja tā turpinās no rīta, pieslēdzoties darbam, līdz vakara sērfošanai telefonā, muskuļiem vairs nav laika atslābt.

To veicina arī monotons stāvoklis. Nav svarīgi, vai cilvēks strādā birojā, pie stūres, kasē vai mājās rūpējas par mazu bērnu – ķermenis nogurst ne tikai no kustībām, bet arī no to trūkuma. Ilgi noliekta galva, vienā rokā turēts telefons, neērti pacelts klēpjdatora ekrāns vai pastāvīgi uz vienu pusi nēsāts bērns var uzturēt vienādu slodzi stundām ilgi.

Tad vakarā gribas, lai kāds ātri „atbrīvotu“ sprandu. Taču spēcīgs spiediens ne vienmēr ir atbilde, īpaši, ja vieta ir jutīga, sāpīga vai jau sakairināta. Ķermenim bieži vairāk palīdz signāls, ka briesmas un steiga ir beigusies: lēnāka elpošana, siltums, maiga kustība, normāls muguras atbalsts un vismaz īsa pauze bez ekrāna.

Cilvēks dusmojas ne tikai sāpju dēļ. Visvairāk nogurdina sajūta, ka pat atpūšoties ķermenis nespēj pārslēgties uz mieru. Apguļaties uz dīvāna, bet pleci joprojām it kā atrodas darbā; aizmiegat, bet no rīta pamostaties tikpat saspiesti. Tā nav zīme vainot sevi par „sliktu stāju“, bet gan pamanīt, cik maz dienas laikā ķermenim ļauts mainīt tempu.

Pēc saspringtas dienas sprands kļūst ciets kā akmens: ķermenis lūdz nevis vēl vienu masāžuAttēls: Pexels / https://kaboompics.com/

Kāpēc vieniem sāp pēc darba, bet citiem – atpūtas laikā

Birojā strādājošs cilvēks sprandu var sajust jau pirms pusdienlaika, lai gan fiziski tajā dienā gandrīz neko smagu nav cēlis. Autovadītājam saspringums izteiktāks kļūst pēc ilgāka brauciena, kad uzmanība vairākas stundas tiek noturēta vienā vietā. Vecāki to bieži sajūt vakarā, kad visu dienu cēluši bērnu, noliekušies, nesuši pirkumus un vēl mēģinājuši vienlaikus atbildēt uz ziņām.

Senioriem kakla stīvums var radīt papildu nedrošības sajūtu – kļūst grūtāk pagriezties, paskatīties pār plecu, drošāk iziet pastaigā. Jaunāki cilvēki bieži vien to neņem vērā, jo „vēl ir pārāk jauni šādām sāpēm“, tomēr ilgs darbs pie datora un vakars telefonā ķermenim nav īsta atpūta. Tā vienu nekustīgu pozu nomaina pret citu, bieži vien ar vēl vairāk noliektu galvu.

Arī otra puse ir saprotama. Ne katrs var katru stundu piecelties no darba vietas, izvēlēties ideālu krēslu vai mainīt maiņas ritmu. Darba devēji ne vienmēr pamana, ka darbinieka nogurumu nosaka ne tikai darbu daudzums, bet arī tas, vai viņam ir reāla iespēja uz īsu brīdi izkustēties, novērst skatienu no ekrāna, ērti noregulēt darba vietu.

Tomēr spranda saspringums nav personīga vājuma pierādījums un ne vienmēr nozīmē, ka jācieš līdz nedēļas nogalei. Tā ir diezgan tieša ķermeņa valoda: pārāk ilgi biji vienā stāvoklī, pārāk daudz laika pavadīji koncentrējoties, pārāk reti pārbaudīji, vai brīvi elpo. Masāža var kļūt par vienu no palīdzības līdzekļiem, taču tai nevajadzētu būt vienīgajam veidam, kā izdzīvot līdz nākamajai darba dienai.

Mazāk cīņas ar sprandu, vairāk pārtraukumu, pirms tas vēl nav saspringts

Visnoderīgāk ir sākt nevis tad, kad vairs nevarat pagriezt galvu, bet jau darba gaitā. Ik pa laikam ir vērts piecelties, paiet dažus soļus, nolaist plecus, mainīt skatiena virzienu no ekrāna uz tālumu. Nav vajadzīgs sarežģīts treniņš vai sporta apģērbs – svarīgāk ir pārtraukt ilgo nekustīguma posmu, lai kaklam nebūtu visu dienu jānotur viena un tā pati pozīcija.

Vakarā ir vērts izvēlēties maigumu, nevis cīņu. Silta dušas strūkla, mierīga pastaiga, vieglas un nesāpīgas kakla un plecu kustības, dažas lēnas ieelpas var palīdzēt ķermenim atbrīvoties no dienas saspringuma. Ja strādājat pie ekrāna, būtu lietderīgi to pacelt tuvāk acu līmenim, parūpēties par muguras atbalstu un neatstāt telefonu pastāvīgi klēpī – tieši šādi sīkumi nedēļas laikā veido ļoti jūtamu atšķirību.

Ja sāpes ir stipras, turpinās, atkārtojas arvien biežāk vai vienlaikus parādās rokas nejutīgums, vājums, reibonis, drudzis vai sāpes pēc traumas, ar mājas līdzekļiem vien nepietiek. Šādā gadījumā vajadzētu vērsties pie veselības aprūpes speciālista, nevis mēģināt sāpīgo vietu masēt arvien stiprāk. Ķermenis dažkārt lūdz nevis pacietību, bet izvērtēšanu.

Sprands nav radīts, lai kļūtu par dienas stresa noliktavu. Kad pārstājam prasīt no tā izturību līdz pēdējai minūtei un sniedzam tam īsas kustību un miera pauzes, atvieglojums bieži sākas nevis masāžas kabinetā, bet vienkāršā mirklī, kad beidzot nolaižam plecus.