Rudenī pastāvīgi kārojas saldumi: te nav vainojama vāja griba

Vēl tikai pēcpusdiena, bet roka jau trešo reizi atver virtuves skapīti. Sākumā šķiet, ka pie kafijas pietiks ar vienu cepumu, bet pēc tā kaut kā ļoti labi iederas vēl daži. Vakarā, kad aiz loga agri satumst un mājās gribas ietīties pledā, šokolādes tāfelīte sāk izskatīties nevis pēc deserta, bet gandrīz pēc nepieciešamības.

Rudenī daudzi cilvēki tāpēc sāk dusmoties uz sevi. Viņi sola, ka no pirmdienas nepirks saldumus, ņems līdzi uz darbu „pareizākas“ uzkodas, bet pēc tam tik un tā pie kafijas automāta apēd konfekti. Taču šī pastāvīgā vēlme pēc kaut kā salda bieži vien nav rakstura trūkums vai slikta paškontrole. Ķermenis un prāts šajā gadalaikā nonāk pavisam citādos apstākļos nekā vasarā.

Vasarā garāka diena, vairāk kustību, svaigs gaiss un vieglāks ēdiens daudziem palīdz, pašiem to nemanot, justies mundrākiem. Rudenī ritms kļūst saspiestāks: rīti ir tumši, darba diena gara, mājās atgriežamies jau krēslā, bet silts un salds ēdiens sola īsu omulības pauzi. Problēma sākas tad, kad šī pauze jāatkārto vairākas reizes dienā.

Ķermenis prasa ne tikai cukuru, bet ātru atvieglojumu

Saldumi ir pievilcīgi nevis tāpēc, ka cilvēks pēkšņi būtu „aizmirsis“ rūpēties par sevi. Cukurs sniedz ātri jūtamu enerģiju, bet salda garša daudziem saistās ar atalgojumu, drošību un atpūtu. Kad esam noguruši, nosaluši vai saspringuši, smadzenes dabiski meklē risinājumu, kas iedarbosies tepat un tūlīt, nevis pēc stundas.

Rudenī tam pievienojas mazāk dienasgaismas. Tumšāki rīti un vakari var ietekmēt garastāvokli un možumu, tāpēc cilvēks biežāk jūtas miegains, aizkaitināts vai vienkārši bez noskaņojuma. Šādā brīdī bulciņa vai šokolāde šķiet vienkāršākais veids, kā uzlabot garastāvokli. Tās patiešām uz brīdi to uzlabo, tikai šis efekts parasti nav ilgstošs.

Cits biežs scenārijs – pārāk steigā ieturētas maltītes dienas laikā. Brokastīs tikai kafija, pusdienas starp sapulcēm, bet līdz vakaram – viens ābols vai jogurts. Organisms ilgi pacietīgi strādā, bet vēlāk pieprasa ātru enerģiju. Tad konfektes nav dīvaina kaprīze: tā ir diezgan paredzama reakcija uz to, ka dienas laikā normālas enerģijas bija par maz.

Lielākais slazds gaida nevis veikalā, bet vakarā mājās

Bieži vien cilvēks visvairāk kāro saldumus nevis no rīta un pat ne pēc pusdienām, bet gan tad, kad atgriežas mājās. Tajā brīdī jau ir uzkrājies ne tikai fizisks izsalkums, bet arī visas dienas nogurums: sastrēgums, darbi, bērnu vajadzības, neatbildētas vēstules, slapjš mētelis gaitenī. Salds našķis kļūst par mazu zīmi sev, ka diena vismaz uz brīdi ir beigusies.

Vecākiem tas ir īpaši pazīstami. Kamēr tiek pagatavotas vakariņas, atrastas sporta somas, uzklausīti dienas iespaidi un vēl mēģināts atbildēt uz pēdējo darba ziņu, šokolādes gabaliņš bieži vien pazūd, pat nepaspējot sajust tā garšu. Pēc tam rodas vainas izjūta, lai gan patiesībā cilvēks tajā brīdī mēģināja sev nopirkt dažas miera sekundes.

Senioriem rudenī dažkārt ir grūtāk saglabāt ierasto aktivitāti, īpaši tad, kad ir slidens, līst vai ātri satumst. Mazāk kustoties un vairāk laika pavadot mājās, našķošanās kļūst arī par laika pavadīšanas veidu. Birojos strādājošie saskaras ar citu versiju: uz kopējā galda nolikta konfekšu kaste visu dienu klusi atgādina par sevi, bet nogurušam cilvēkam tai pretoties ir grūtāk, nekā izskatās no malas.

Te nav vienas vainīgās puses. Pārtikas ražotāji labi zina, ka saldajiem produktiem jābūt ērtiem, košiem un viegli pieejamiem, taču izvēli ietekmē ne tikai iepakojums. Cilvēks dzīvo ritmā, kurā atpūta bieži tiek atlikta, ēšana notiek steigā, bet konfekte kļūst par lētāko un ātrāko mierinājumu.

Rudenī pastāvīgi kārojas saldumi: te nav vainojama vāja gribaAttēls: Pixabay / PublicDomainPictures

Nevis aizliegumi, bet sātīgi starplaiki starp ēdienreizēm

Mēģinājums rudenī pilnībā aizliegt sev saldumus nereti beidzas ar to, ka par tiem tiek domāts vēl vairāk. Daudz lietderīgāk vispirms paskatīties, vai dienā ir normālas brokastis un pusdienas, pēc kurām sāta sajūta saglabājas ilgāk. Ēdiens, kas satur olbaltumvielas, šķiedrvielas un nedaudz tauku, parasti palīdz izvairīties no brīža, kad četros pēcpusdienā šķiet, ka izglābt var tikai bulciņa.

Ja zināt, ka vakarā visbiežāk uzmācas vēlme pēc kaut kā salda, ir vērts tam sagatavoties bez lielām revolūcijām. Pārnākot mājās, vispirms apēst parastas vakariņas vai ieplānotu sātīgu uzkodu bieži vien ir efektīvāk nekā staigāt apkārt skapītim un atkārtot sev „nedrīkst“. Dažkārt pietiek ar siltu tēju, augli ar dabīgo jogurtu, sauju riekstu vai dažiem apzināti izvēlētas šokolādes gabaliņiem, nevis nejaušu ēšanu, stāvot pie virtuves darba virsmas.

Palīdz arī pavisam ar uzturu nesaistītas lietas: īsa pastaiga gaišajā dienas laikā, regulārāks miegs, ceturtdaļstunda bez telefona pēc darba. Tās nepadarīs cilvēku vienaldzīgu pret desertiem, un tādam mērķim arī nav jābūt. Taču tad, kad noguruma ir mazāk, saldumi atgriežas savā vietā – kļūst par patīkamu izvēli, nevis ārkārtas palīdzību.

Kad vērts ieklausīties rūpīgāk

Ja vēlme pēc kaut kā salda parādījusies pēkšņi, ir ļoti spēcīga un vienlaikus traucē neparastas slāpes, bieža urinēšana, liels nogurums vai neizskaidrojamas svara izmaiņas, nevajadzētu visu norakstīt tikai uz rudens noskaņojumu. Šādos gadījumos būtu prātīgi konsultēties ar ārstu. Tāpat ir vērts meklēt palīdzību, ja ēdiens pastāvīgi kļūst par vienīgo veidu, kā tikt galā ar trauksmi, skumjām vai spriedzi.

Tomēr vairumā gadījumu rudens kāre pēc saldumiem ir signāls nevis par vāju gribu, bet par pārāk maz gaismas, atpūtas, regulāras ēšanas un vienkāršas omulības. Cilvēks dusmojas nevis viena cepuma dēļ. Viņš dusmojas tāpēc, ka šķiet – zaudējis kontroli.

Varbūt šoruden vērts sākt nevis ar solījumu „nekad vairs“, bet ar vienkāršāku jautājumu: kā man patiesībā šobrīd trūkst? Dažkārt atbilde būs šokolāde – un tā nebūt nav traģēdija. Taču biežāk aiz tās slēpjas siltas vakariņas, atpūta, dienasgaisma un tiesības nebūt perfektam cilvēkam, kad aiz loga jau četros pēcpusdienā šķiet kā nakts.

Novērtējiet šo rakstu:

 

 

 

 

 

Kraunami duomenys...

Paldies par jūsu vērtējumu!