Vectēvs aizmirst, kur nolika brilles, bet atceras bērnības dziesmas: ko tas stāsta par atmiņu

No rīta vectēvs jau trešo reizi pārmeklē virtuves galdu, palodzi un žaketes kabatas. Brilles, šķiet, vienkārši pazudušas. Pēc dažām minūtēm tās tiek atrastas uz viņa galvas, un pats vīrietis, mazliet samulsis, tikai noplāta rokas: „Laikam galva vairs nav tāda.“ Taču pietiek pa radio izdzirdēt vecu melodiju, un viņš bez kļūdām nodzied visu bērnībā dzirdētās dziesmas pantu.

Šādi brīži ģimenē bieži izraisa pretrunīgas jūtas. No vienas puses, ir skaisti un pat aizkustinoši, cik skaidri cilvēks atceras laikus, kurus citi ģimenes locekļi pat nav pazinuši. No otras – ir satraucoši: vai tā ir tikai ierasta aizmāršība, vai arī zīme, ka atmiņa vājinās? Atbilde nav viena, jo atmiņa nav viena atvilktne, kurā tiek glabātas gan brilles, gan vecas dziesmas.

Cilvēkam var būt grūtāk atcerēties, kur pirms pusstundas nolika tālruni, bet viņš lieliski var atjaunot atmiņā skolas klases ainu, mātes balss intonāciju vai pirmās darbavietas kārtību. Tas nebūt nenozīmē, ka viņš izliekas, ir slinks koncentrēties vai „dzīvo pagātnē“. Bieži vien tā vienkārši darbojas dažādi atmiņas ceļi.

Kur pazūd brilles, kad galvā skan sena dziesma

Ikdienas priekšmeti bieži pazūd nevis tāpēc, ka cilvēks tos vairs vispār neatceras, bet gan tāpēc, ka tajā brīdī informācija netika stingri fiksēta. Brilles tiek noliktas, steidzoties atvērt durvis, atbildēt uz jautājumu, uzvārīt kafiju vai pārslēgties uz citu domu. Pēc dažām minūtēm smadzenēm vairs nav skaidra „ieraksta“, kur šī darbība notika.

Vecākā vecumā šāda izklaidība var kļūt biežāka. Cilvēks var sliktāk iegaumēt jaunu vārdu, aizmirst, kāpēc atnāca uz istabu, vai vairākas reizes pārjautāt nesen pateikto. Nogurums, slikts miegs, stress, vientulība, sāpes, daži medikamenti vai pasliktināta dzirde var šo iespaidu vēl vairāk pastiprināt.

Tikmēr bērnības dziesma ir pavisam cita veida atmiņa. Tā ir atkārtota neskaitāmas reizes, saistīta ar emocijām, ģimeni, svētkiem, darbu vai jaunības pieredzi. Šādas atmiņas ir dziļi ieaugušas cilvēka dzīvesstāstā, tāpēc reizēm parādās pat tad, kad jauna informācija jau grūtāk saglabājas.

Vecas atmiņas bieži saglabājas ne tikai vārdos

Bērnības dziesma var atgriezt atmiņā ne tikai tās tekstu. Cilvēks pēkšņi atceras māju smaržu, pagalma cilvēkus, ziemas vakarus, mātes rokas vai ceļu uz skolu. Mūzika, ritms un emocijas darbojas kā spēcīgi signāli, palīdzot atvērt to, kas, iespējams, klusi slēpies atmiņā gadiem ilgi.

Tāpēc ģimene reizēm ir pārsteigta: vectēvs neatceras, ko ēda brokastīs, bet precīzi stāsta, kā jaunībā brauca uz savu pirmo darbu. Te nav pretrunas. Jauni notikumi ir ātri jāpamana, jāsaprot un jāsaglabā, bet senas, daudzkārt izdzīvotas atmiņas jau sen ir kļuvušas par personīgās vēstures daļu.

Īpaši svarīgas ir procesuālās un emocionālās atmiņas detaļas: pazīstams piedziedājums, roku kustība adīšanas laikā, iecienīta ēdiena pagatavošanas secība, sena lūgšana vai dejas soļi. Dažkārt cilvēks vairs nespēj paskaidrot, kad to iemācījās, bet ķermenis un emocijas šo ceļu joprojām „zina“. Tāpēc pazīstama mūzika vecākam cilvēkam var būt ne tikai izklaide, bet arī drošības un saiknes sajūta.

Vectēvs aizmirst, kur nolika brilles, bet atceras bērnības dziesmas: ko tas stāsta par atmiņuAttēls: Unsplash / Kwami Fattah Al Sissi

Kad tuviniekiem būtu vērts nevis atmest ar roku, bet pievērst uzmanību

Viena pazaudēta briļļu pāra vai aizmirsta vārda dēļ vēl nav jāizdara sāpīgi secinājumi. Tā gadās arī jauniem cilvēkiem, īpaši tad, kad galva ir pilna rūpju. Daudz svarīgāk ir vērot, vai aizmāršība nesāk pastāvīgi traucēt ierastajai dzīvei un vai cilvēks pats vairs nespēj orientēties situācijās, kurās iepriekš jutās pārliecinoši.

Satraukumu var radīt atkārtotas grūtības, kārtojot ierastas lietas, laika vai vietas jaukšana, pastāvīga to pašu jautājumu atkārtošana, izteiktas uzvedības pārmaiņas vai neierasts apjukums pazīstamā vidē. Svarīga ir arī dinamika: ja cilvēka stāvoklis īsā laikā ir manāmi mainījies, to nevajadzētu norakstīt tikai uz vecumu.

Šādā gadījumā vislabāk ir nestrīdēties un nepārbaudīt cilvēku tā, it kā tas būtu eksāmens. Mierīga saruna ar ģimenes ārstu var palīdzēt izvērtēt, kas notiek, un izslēgt citus cēloņus, kas var ietekmēt uzmanību un atmiņu. Tuviniekiem būtu vērts pierakstīt konkrētus novērojumus: nevis miglainu „viņš ļoti aizmirst“, bet gan to, kas tieši ir mainījies, cik bieži tas atkārtojas un vai tas rada apdraudējumu ikdienā.

Cilvēku ievaino ne tikai aizmāršība, bet arī apkārtējo reakcija

Kad seniors meklē brilles, apkārtējie reizēm nepacietīgi nopūšas, aizrāda paaugstinātā balsī vai pajoko, ka „atkal sākās“. No malas tas var izskatīties pēc sīkuma, taču cilvēkam šādi vārdi bieži rada kauna un bezspēcības sajūtu. Arī viņš pats var pamanīt, ka kaut kas ir mainījies, tāpēc katrs atgādinājums kļūst sāpīgāks.

Arī ģimenei nav viegli. Pieaugušie bērni uztraucas, steidzas starp saviem darbiem un vecāku vajadzībām, reizēm nogurst no vienām un tām pašām sarunām. Tomēr pacietība šeit nav tikai pieklājība – tā palīdz saglabāt cilvēka cieņu un mazina spriedzi, kas pati var vēl vairāk apgrūtināt koncentrēšanos.

Praktiski palīdz vienkārša kārtība: pastāvīga vieta brillēm, atslēgām un zālēm, skaidri pieraksti, mazāk nevajadzīga trokšņa, ierasts dienas ritms. Ja cilvēks lūdz atkārtot, labāk pateikt īsi un mierīgi, nevis atgādināt, ka viņš to jau ir dzirdējis. Savukārt vecas dziesmas, ģimenes fotogrāfijas vai sarunas par jaunību var kļūt nevis par pagātnes slavināšanu, bet gan par siltu veidu, kā uzturēt saikni.

Vectēvs, kurš vairs neatrod brilles uz savas galvas, bet atceras bērnības dziesmu, nav vienkārši „aizmāršīgs cilvēks“. Viņš joprojām sevī nēsā milzīgu daļu savas dzīves – dažkārt skaidrāku par šī rīta notikumiem. Ģimenei svarīgākais ir ne tikai pamanīt, kas izslīd no atmiņas, bet arī sadzirdēt, kas tajā joprojām skan.