Bērni paēd, bet mamma skaita atlikušos eiro: Lietuvā nabadzības slieksnis jau sasniedzis skaitli, kas dara neomulīgu
Ir teikumi, pēc kuru izlasīšanas vairs negribas runāt par „finanšu pratību“, „atbildīgu plānošanu“ vai „spēju tikt galā“. Kāda sieviete ļoti vienkārši pasaka: vispirms samaksā rēķinus, lai neiekļūtu parādos, un tad pārtikai paliek tik, cik paliek. Dažkārt bērni bija paēduši, bet viņa pati domāja, ko ēst. Līdzīgā Latvijas stāstā minēts arī tas, ka bez mājokļa pabalstiem, komunālo maksājumu kompensācijām un pārtikas pakām ģimene nebūtu tikusi galā.
Lietuvā šis stāsts neizklausās pēc svešas drāmas. Tas izklausās pēc daudzu cilvēku ikdienas, tikai ne visi par to runā skaļi. Jo nabadzība pie mums bieži izskatās klusa: cilvēks dodas uz darbu, maksā rēķinus, nepazemojas, nesūdzas, bet mēneša beigās skaita nevis pirkumus, bet atlikušās dienas līdz algai.
Un skaitļi šeit ir ļoti nepatīkami.
2025. gadā nabadzības riska līmenis Lietuvā sasniedza 22,6 procentus, bet zem nabadzības riska sliekšņa dzīvoja aptuveni 653 tūkstoši cilvēku. Nabadzības riska slieksnis bija 699 eiro mēnesī vienam cilvēkam, kurš dzīvo viens, un 1468 eiro ģimenei, kurā ir divi pieaugušie un divi bērni līdz 14 gadu vecumam.
Tas nozīmē vienkārši: ja vienam cilvēkam mēnesī ir mazāk nekā 699 eiro, viņš jau nonāk nabadzības riska zonā. Taču arī tie, kuri šo slieksni pārsniedz tikai nedaudz, ne vienmēr dzīvo droši. Bieži viņi vienkārši vēl kaut kā turas.
699 eiro vienam cilvēkam: izdzīvot var, bet dzīvot – grūti
Uz papīra 699 eiro var neizskatīties pēc paša mazākā skaitļa. Bet pamēģināsim to sadalīt reālam mēnesim.
Ja cilvēks dzīvo viens, viņam jāmaksā par mājokli, elektrību, apkuri, ūdeni, telefonu, internetu, pārtiku, zālēm, transportu, apģērbu, higiēnas precēm. Ja vēl ir kredīts, īre vai veselības problēmas, šis skaitlis sāk ļoti ātri kust.
Pat vidējā vecuma pensija 2026. gadā plānota aptuveni 750 eiro apmērā, bet tiem, kuriem ir nepieciešamais stāžs, – aptuveni 810 eiro. No pirmā acu uzmetiena tas jau ir virs 699 eiro sliekšņa, taču starpība starp vidējo pensiju un nabadzības riska slieksni ir tikai aptuveni 51 eiro.
Lūk, kur ir sāpīgākā vieta. Cilvēks formāli var būt „virs sliekšņa“, bet realitātē viens lielāks zāļu pirkums, dārgāks apkures rēķins vai salūzis ledusskapis viņu uzreiz iegrūž bedrē.
Un tad sākas nevis dzīve, bet izdzīvošanas grāmatvedība.
Arī strādājošs cilvēks ne vienmēr ir pasargāts
Bieži saka: ja ir grūti, vajag strādāt. Taču Lietuvā problēma ir tā, ka pat darbs ne vienmēr garantē mierīgu dzīvi.
2026. gadā minimālā mēnešalga Lietuvā ir 1153 eiro „uz papīra“. Finanšu ministrijas aprēķini liecina, ka MMA palielināšana cilvēkam, kurš saņem minimālo algu, nozīmē aptuveni 69,58 eiro papildus „uz rokas“. Tā kā 2025. gadā MMA „uz rokas“ bija aptuveni 777 eiro, 2026. gadā minimālā alga reāli veido aptuveni 847 eiro uz rokas.
Jā, tas pārsniedz 699 eiro nabadzības riska slieksni vienam cilvēkam. Bet, ja šis cilvēks īrē mājokli Viļņā, Kauņā vai Klaipēdā, viņam ir automašīna vai viņš audzina bērnu, šī summa vairs neizskatās droša.
Vidējā alga Lietuvā 2026. gada otrajā ceturksnī sasniedza 1594,9 eiro uz rokas, taču tas ir vidējais rādītājs. Privātajā sektorā vidējā neto alga bija 1554,2 eiro, sabiedriskajā sektorā – 1705,6 eiro.
Taču vidējais rādītājs ir ļoti maldinošs. Tas neparāda, cik daudz cilvēku dzīvo no minimālās algas, cik strādā reģionos par ievērojami mazākām algām, cik ģimeņu ir ar vienu apgādnieku, cik cilvēku balansē starp algu un rēķiniem tā, ka pat daži desmiti eiro kļūst svarīgi.
Vientuļā māte ar diviem bērniem: skaitļi kļūst nežēlīgi
Ņemsim vienkāršu lietuviešu situāciju. Māte viena audzina divus bērnus un strādā par minimālo algu. Uz rokas viņa saņem aptuveni 847 eiro. Par katru no diviem bērniem no 2026. gada viņai pienākas 129,5 eiro bērna pabalsta, kopā – 259 eiro.
Kopējā summa: aptuveni 1106 eiro mēnesī.
Tagad salīdzināsim ar nabadzības riska slieksni. Vienam pieaugušajam un diviem bērniem līdz 14 gadu vecumam tas aptuveni būtu 1118 eiro, ja rēķinātu pēc tās pašas ekvivalences loģikas, kur pirmajam pieaugušajam pienākas 699 eiro, bet bērniem – mazāka daļa. Tas nozīmē, ka pat strādājoša māte ar diviem bērniem un bērna pabalstiem var atrasties tieši pie šī sliekšņa vai zem tā.
Ja ģimene tiek uzskatīta par maznodrošinātu, daudzbērnu ģimeni vai audzina bērnu ar invaliditāti, papildu pabalsts bērnam kopējo bērna pabalsta summu var palielināt līdz 205,7 eiro par bērnu.
Tad par diviem bērniem tie jau būtu 411,4 eiro, bet kopējie ienākumi kopā ar MMA sasniegtu aptuveni 1258 eiro. Izklausās labāk. Bet tad nāk īre, komunālie maksājumi, pulciņi, skolas piederumi, apavi, zāles, transports, pārtika.
Un pēkšņi 1258 eiro trim cilvēkiem vairs nav „laba summa“.
Tā vienkārši ir robeža, pie kuras cilvēks vēl mēģina nenokrist.
Sociālais pabalsts: kad jābūt ļoti nabadzīgam, lai saņemtu palīdzību
Vēl viens skaitlis, par kuru maz runā, ir sociālā pabalsta slieksnis. Lietuvā sociālo pabalstu var saņemt, ja cilvēkam aprēķinātie vidējie ienākumi mēnesī no 2026. gada 1. janvāra nepārsniedz 256,3 eiro.
Šis skaitlis izklausās gandrīz absurds, kad blakus tam noliekam reālās cenas veikalā. 256 eiro mēnesī – tas nav dzīves budžets. Tas ir signāls, ka cilvēks jau atrodas ļoti dziļā finanšu bedrē.
Mājokļa apkures kompensāciju sistēma ir plašāka. Maznodrošinātajiem iedzīvotājiem tiek kompensēta tā apkures izdevumu daļa, kas pārsniedz 10 procentus no starpības starp ienākumiem un 2 VRP par katru ģimenes locekli vai 3 VRP vienam cilvēkam, kurš dzīvo viens. 2026. gadā 1 VRP ir 233 eiro, tātad tiek rēķināti 466 eiro par katru ģimenes locekli vai 699 eiro vienam cilvēkam, kurš dzīvo viens.
Tas ir svarīgi, jo apkures sezona bieži ir robeža, pēc kuras ģimenes finanses nevis vienkārši sarūk, bet sāk lūzt.
Vasarā vēl var izvilkt. Ziemā viss kļūst redzams.
Pensionāri: lielāka pensija vēl nenozīmē mieru
2026. gadā pensijas Lietuvā palielinās: vidējai vecuma pensijai vajadzētu sasniegt aptuveni 750 eiro, bet tiem, kuriem ir nepieciešamais stāžs, – aptuveni 810 eiro.
Taču nabadzības riska slieksnis vienam cilvēkam, kurš dzīvo viens, ir 699 eiro.
Tas nozīmē, ka daļa pensionāru virs sliekšņa pakāpjas tikai formāli. Īpaši tie, kuri dzīvo vieni, maksā par vecu dzīvokli, pērk zāles, maksā par ārstiem, brillēm, zobārstu vai palīdzību mājās.
Viens cilvēks ar 750 eiro pensiju pēc dārgāka apkures mēneša var nonākt tādā pašā situācijā kā cilvēks, kurš oficiāli dzīvo nabadzībā. Atšķirība ir tā, ka uz papīra viņš jau var izskatīties „ne tik nabadzīgs“.
Taču veikala kasē papīra slieksmi neviens neņem vērā.
Nabadzība Lietuvā nav tikai slinkuma stāsts
Visērtāk ir teikt, ka cilvēks pats ir vainīgs. Slikti mācījās, netaupīja, nemeklēja labāku darbu, pārāk daudz pirka, pārāk maz centās. Šādi komentāri internetā parādās gandrīz zem katra raksta par atbalstu vai nabadzību.
Taču realitāte ir daudz sarežģītāka.
Viens cilvēks nevar strādāt vairāk, jo aprūpē slimu bērnu. Cits dzīvo reģionā, kur algas ir mazākas un darba izvēle šaura. Trešajam ir veselības problēmas. Ceturtais viens audzina bērnus. Piektais pēc šķiršanās vai slimības ir zaudējis finansiālo pamatu.
Lietuvā 2025. gadā nabadzības riska līmenis starp cilvēkiem, kuri dzīvo vieni, sasniedza 39,9 procentus, starp vecuma pensionāriem – 43,3 procentus, bet starp bezdarbniekiem – pat 62 procentus.
Tie nav daži atsevišķi cilvēki, kuri „nemāk dzīvot“. Tās ir lielas sabiedrības grupas, kas pastāvīgi dzīvo uz robežas.
Viena neredzama lieta – kauns lūgt palīdzību
Daudzi cilvēki Lietuvā joprojām kautrējas lūgt palīdzību. Kautrējas par pārtikas paku. Kautrējas par apkures kompensāciju. Kautrējas pateikt, ka bērnam kurpes nopirktas nevis tāpēc, ka parādījusies nauda, bet tāpēc, ka no kaut kā cita nācies atteikties.
Taču kauns šeit būtu jāizjūt nevis cilvēkam, kurš lūdz palīdzību. Kaunam būtu jābūt sistēmai, ja strādājošam cilvēkam, pensionāram vai vientuļajai mātei ir jāskaita, vai šodien pirkt pienu vai zāles.
Jā, valsts palielina MMA, pensijas, bērna pabalstus, bāzes apmērus. 2026. gadā bāzes sociālais pabalsts ir 74 eiro, valsts atbalstītie ienākumi – 233 eiro, bet sociālo pensiju bāze – 261 eiro.
Bet, kad cenas strauji pieaug un pirmās nepieciešamības preces kļūst dārgākas, cilvēkam nav svarīgi, par cik procentiem palielinājies pabalsts. Viņam ir svarīgi, cik eiro palikuši pēc rēķinu apmaksas.
Sāpīgākā patiesība – slieksnis ir paaugstinājies, bet cilvēkiem no tā nav vieglāk
Kad nabadzības riska slieksnis paaugstinās līdz 699 eiro vienam cilvēkam, tas nenozīmē, ka cilvēki pēkšņi sākuši dzīvot labāk. Bieži tas nozīmē, ka kopējie ienākumi valstī ir auguši, bet vienlaikus augusi arī plaisa starp tiem, kuri var atļauties vairāk, un tiem, kuri knapi turas.
Saskaņā ar Valsts datu aģentūras publicētajiem provizoriskajiem datiem 2026. gadā nabadzības riska līmenis Lietuvā ir 20 procenti un ir zemāks nekā 2025. gadā, tomēr arī šāds skaitlis nozīmē, ka aptuveni piektā daļa sabiedrības joprojām dzīvo ļoti trausli.
Piektā daļa valsts iedzīvotāju – tā nav nomaļa sabiedrības daļa. Tie ir kaimiņi, pensionāri, vientuļie vecāki, cilvēki pie kases, skolā, autobusā, poliklīnikā, daudzdzīvokļu nama kāpņu telpā.
Viņi ne vienmēr izskatās nabadzīgi. Viņi vienkārši nepērk to, ko nevar atļauties. Nerunā, ka viņiem nekā nav. Nedodas pie ārsta, kamēr vēl var paciest. Nesauc meistaru, kamēr lieta vēl kaut kā darbojas. Bērniem dod vispirms, sev atstāj to, kas palicis.
Un tieši šeit ir īstā nabadzība.
Nevis tad, kad cilvēkam nekā nav.
Bet tad, kad viņš katru mēnesi dzīvo tā, it kā viens lielāks rēķins varētu visu sagraut.
Komentāri
Uzrakstīt komentāru
Vairāk par šo tēmu
Visas tēmas ziņas
Meklējat vairāk?
Esiet pirmais un sāciet diskusiju.