Polija vēršas pret naftas uzņēmumu virspeļņu: degviela kļūs lētāka, bet Lietuvā rodas ļoti neērts jautājums par „Orlen“

Kad degvielas uzpildes stacijā litrs dīzeļdegvielas vai benzīna dažu nedēļu laikā sadārdzinās tik ļoti, ka cilvēki sāk skaitīt nevis braucienus, bet katru eiro, ko ielej tvertnē, valdībai paliek divi ceļi. Pirmais – skaidrot, ka „tirgus pats visu nokārtos“. Otrais – mēģināt iejaukties un daļu sloga pārcelt uz tiem, kuri no augstajām cenām nopelna visvairāk.

Polija izvēlējās otro ceļu. Valstī tiek ieviests virspeļņas nodoklis naftas koncerniem, bet iekasētie līdzekļi jāizmanto degvielas cenu samazināšanai. Polijas finanšu ministrs Andrzejus Domańskis cer, ka degviela varētu kļūt lētāka aptuveni par 23 centiem litrā.

Un te Lietuvā rodas jautājums, no kura ērti izvairīties neizdosies: ja Polijā var runāt par naftas pārstrādātāju virspeļņu un degvielas cenu samazināšanu, kāpēc Lietuvā diskusija visbiežāk beidzas pie patērētāja, kuram vienkārši ir jāsamaksā?

Kas īsti notiek Polijā?

Polijas lēmums nav vienkārša „degvielas sadārdzinājuma novēršana no zila gaisa“. Ideja ir šāda: kad naftas pārstrādātāji tirgus apstākļu dēļ gūst neparasti lielu peļņu, valsts daļu no šiem papildu ienākumiem iekasē ar īpašu nodokli un izmanto cenu samazināšanas pasākumiem. Citiem vārdiem sakot, valdība mēģina panākt, lai degvielas lētināšana netiktu finansēta tikai no budžeta deficīta vai nākotnes parādiem.

Tas ir svarīgi, jo degvielas cenas ietekmē gandrīz visu. Sadārdzinās ne tikai brauciens uz darbu. Sadārdzinās preču piegāde, pārtikas loģistika, lauksaimnieku darbi, būvniecība un pakalpojumi. Kad dīzeļdegvielas cena pieaug līdz sāpīgam līmenim, tā vairs nav tikai autovadītāju problēma, bet visas ekonomikas spiediens.

Polijā šis lēmums izraisīja politiskus strīdus. Prezidents Karols Nawrockis likumu parakstīja, taču vienlaikus vērsās Konstitucionālajā tiesā, lai tiktu izvērtēta tā atbilstība Konstitūcijai. Tas liecina, ka pat tur, kur valdība ir apņēmusies izdarīt spiedienu uz naftas nozari, lēmums nav bez riska. Uzņēmēji var apgalvot, ka nodoklis attur investīcijas, izkropļo tirgu vai galu galā tik un tā tiks pārcelts uz patērētājiem ar cenu starpniecību.

Tomēr vienkāršam cilvēkam visa šī juridiskā un ekonomiskā valoda ir ļoti konkrēta: ja Polijā litrs var kļūt lētāks par aptuveni 23 centiem, kāpēc Lietuvas autovadītājam vienkārši jāvēro kaimiņvalsts cenas un jādomā, vai ir vērts braukt pāri robežai uzpildīt tvertni?

Kāpēc Lietuvas autovadītājiem tas rūp vairāk, nekā šķiet?

Lietuva un Polija nav atsevišķas planētas. Cilvēki brauc, salīdzina un rēķina. Ja Polijā degviela kļūst ievērojami lētāka, pierobežas iedzīvotāji vai autovadītāji, kuri brauc biežāk, sāk uzpildīt tvertnes tur. Tas nozīmē, ka daļa naudas, ko varētu saņemt Lietuvas degvielas uzpildes stacijas un budžets, aizplūst uz Poliju.

Taču vēl svarīgāka ir psiholoģiskā puse. Cilvēki redz, ka vienā valstī valdība vismaz mēģina izdarīt spiedienu uz cenu veidošanās ķēdi, bet otrā biežāk dzirdam runas par akcīzes nodokli, budžeta vajadzībām, zaļo kursu un „tirgus cenu veidošanu“. Tad dabiski rodas jautājums: vai Lietuvai vispār ir degvielas cenu politika, vai tā tikai gaida, kad cenas pašas nomierināsies?

Te diskusijā iesaistās arī „Orlen Lietuva“. Mažeiķu naftas pārstrādes rūpnīca ir stratēģiski svarīga, bet pats „Orlen“ vārds Lietuvā skan nevis kā parasts uzņēmums. Tas nav tikai degvielas uzpildes stacijas vai logotips uz čeka. Tas ir milzīgs rūpniecības objekts, darbavietas, nodokļi, enerģētiskā drošība un vienlaikus jautājums, kam tiek lielākais labums tad, kad degvielas cenas tirgū strauji kāpj.

Vai Lietuva varētu rīkoties tāpat?

Teorētiski valsts var apsvērt dažādus pasākumus: pagaidu virspeļņas nodokli, mērķētus kompensācijas mehānismus, akcīzes nodokļa korekcijas, PVN risinājumus, atbalstu pārvadātājiem vai lauksaimniekiem. Taču katrai izvēlei ir sava cena. Ja tiek samazināti degvielas nodokļi, budžets zaudē ieņēmumus. Ja tiek ieviests virspeļņas nodoklis, ļoti skaidri jādefinē, kas ir „virspeļņa“, uz kādu periodu tas attiecas un kā nodrošināt, lai uzņēmumi vienkārši nepārceltu slogu atpakaļ uz patērētājiem.

Polijas piemērs ir interesants ar to, ka tur mēģina sasaistīt divas lietas: papildu nodokli naftas koncerniem un degvielas cenu samazināšanu. Tas ir politiski pievilcīgi, jo cilvēkam var pateikt: mēs ne tikai samazinām cenu, bet arī neatstājam visu rēķinu uz budžeta pleciem.

Lietuvā diskusija bieži pagriežas citā virzienā. Tiek runāts par biodegvielas piejaukšanas prasībām, akcīzes nodokli un regulējuma izmaiņām. Taču, ja degvielas cena samazinātos tikai par 1,5–2 centiem litrā, parastam autovadītājam tas būtu gandrīz nemanāmi. Par 50 litru tvertni tas veidotu aptuveni 75 centus vai 1 eiro. Savukārt Polijā minētā 23 centu izmaiņa litrā jau būtu pavisam cita summa: iepildot 50 litrus, starpība sasniegtu aptuveni 11,50 eiro.

Tāpēc cilvēki arī dusmojas. Ne tāpēc, ka viņi nesaprastu budžetu vai tirgu. Viņi vienkārši redz mērogu. Viens lēmums atgādina nelielu korekciju čekā, otrs – reālu atvieglojumu maciņam.

Kāpēc „Orlen Lietuva“ jautājums ir tik jutīgs?

„Orlen Lietuva“ Lietuvā ir ne tikai uzņēmums, bet arī valsts nozīmes objekts. Tieši tāpēc jebkura runa par papildu aplikšanu ar nodokļiem šeit ātri kļūst jutīga. Viena puse teiks: ir jāaizsargā investīcijas, darbavietas un rūpnīcas konkurētspēja. Otra puse jautā: ja uzņēmumi nopelna laikā, kad degviela ir dārga, kāpēc patērētājiem vieniem pašiem jānes viss cenu lēciena slogs?

Tas nav vienkāršs jautājums. Pārmērīgs spiediens uz rūpniecību var ietekmēt investīcijas, īpaši, ja runa ir par enerģētiku. Taču arī pilnīgai bezdarbībai ir sava cena. To maksā autovadītāji, pārvadātāji, lauksaimnieki, mazie uzņēmumi un galu galā visi pircēji veikalos.

Valstij šeit būtu vajadzīga nevis saukļi, bet ļoti skaidra atbilde: kādu daļu no degvielas cenas Lietuvā veido nodokļi, kādu daļu nosaka izejvielas cena, kādu – pārstrādes maržas, kādu – vairumtirdzniecības un mazumtirdzniecības uzcenojumi? Kamēr šāda skaidra skaidrojuma nav, cilvēki redz tikai gala skaitli degvielas uzpildes stacijas tablo. Un šis skaitlis šodien daudziem šķiet nepieklājīgi liels.

Kas var notikt tālāk?

Ja Polijā degviela patiešām kļūs ievērojami lētāka, spiediens uz politiķiem Lietuvā pieaugs. Pierobežas degvielas uzpildes stacijas to izjutīs pirmās. Pārvadātāji un iedzīvotāji sāks vēl aktīvāk salīdzināt cenas, bet sociālajos tīklos būs arvien vairāk jautājumu, kāpēc kaimiņi atrod veidus, kā reaģēt, kamēr Lietuva tikai diskutē.

Tomēr nevajadzētu maldīties: degvielas cenu samazināšana nav bezmaksas. Vienīgais jautājums ir – kas par to maksā? Patērētājs ar pārāk augstu cenu? Budžets ar mazākiem ieņēmumiem? Naftas nozare ar papildu nodokli? Vai visi nedaudz?

Polijas lēmums rāda, ka politiskā griba var ļoti ātri mainīt diskusiju par degvielas cenām. Vēl vakar varēja teikt, ka cenas nosaka tikai tirgus. Šodien jau redzam, ka valsts var izlemt citādi. Un tieši tāpēc šis stāsts Lietuvai ir neērts. Tas atgādina, ka degvielas cena nav tikai skaitlis uz stenda. Tā ir arī politiska izvēle un sabiedrības pacietības pārbaude.

Ja Lietuvas valdība nevēlas, lai cilvēki uz degvielas tēmu raudzītos kā uz vēl vienu „maksājiet un klusējiet“ stāstu, ar tehniskiem skaidrojumiem vien vairs nepietiks. Būs vajadzīga skaidra atbilde, vai dārgas degvielas slogs arī turpmāk tiks likts uz autovadītāju pleciem, vai beidzot tiks pievērsta uzmanība arī tiem, kuri no šī tirgus nopelna visvairāk.

Novērtējiet šo rakstu:

 

 

 

 

 

Kraunami duomenys...

Paldies par jūsu vērtējumu!