Viens jautājums pārī rada vairāk satraukuma, nekā šķiet: cik reižu gadā intimitāte tiek uzskatīta par ierastu?

Par to reti runā skaļi, tomēr šis jautājums rodas daudziem. Vieni salīdzina sevi ar draugiem, citi – ar to, ko redz filmās vai sociālajos tīklos. Vēl citi klusībā domā, vai viņu attiecībās viss ir kārtībā, ja tuvības ir mazāk nekā agrāk.

Intīmā dzīve bieži kļūst par tēmu, kurā cilvēki jūtas nedroši. Vieniem šķiet, ka „visi pārējie“ dzīvo aktīvāk. Citi izjūt spiedienu atbilst kādam neredzamam standartam. Tomēr vissvarīgākais ir saprast vienu lietu: vidējais rādītājs nav noteikums. Tas tikai parāda vispārēju tendenci, bet nepasaka, kas tieši jūsu attiecībās ir labi vai slikti.

Tomēr vecums, dzīvesveids, veselība, stress un attiecību posms patiešām ietekmē to, cik bieži pāri meklē fizisku tuvību.

Jaunākā vecumā tuvības parasti ir vairāk

Bieži citētos intīmās dzīves pētījumos norādīts, ka 17–29 gadus veci cilvēki vidēji nodarbojas ar seksu aptuveni 112 reizes gadā. Tas ir nedaudz vairāk nekā divas reizes nedēļā.

Šādā vecumā šāda aktivitāte nav pārsteidzoša. Ķermenim ir vairāk enerģijas, hormonu līmenis parasti ir augstāks, attiecības bieži vien vēl ir jaunas, bet vēlme piedzīvot tuvību – spēcīgāka. Turklāt jauniem cilvēkiem nereti vēl nav tik daudz ikdienas pienākumu kā vēlāk: bērnu, hipotekāro kredītu, saspringta darba grafika vai pastāvīga noguruma.

Tomēr arī šajā vecumā nav viena pareizā skaitļa. Vienam pārim divas reizes nedēļā var šķist pilnīgi dabiski, citam – par daudz, bet trešajam – par maz. Problēma sākas nevis tad, kad skaits neatbilst vidējam rādītājam, bet gan tad, kad viens no partneriem jūtas atstumts, spiests vai nesadzirdēts.

Pēc trīsdesmit dzīves ritms bieži maina biežumu

30–39 gadu vecuma grupā vidējais rādītājs parasti samazinās līdz aptuveni 86 reizēm gadā. Tas būtu aptuveni pusotru reizi nedēļā.

No pirmā acu uzmetiena atšķirība nav dramatiska, taču šajā dzīves posmā daudz kas mainās. Parādās vairāk darba, atbildības un ģimenes rūpju, bet mazāk spontanitātes. Dažiem cilvēkiem intimitāte kļūst retāka nevis tāpēc, ka jūtas būtu zudušas, bet gan tāpēc, ka vakarā gribas nevis romantiku, bet vienkārši gulēt.

Tas ir ļoti cilvēcīgi. Nogurums, stress, finansiālas rūpes, mazi bērni, veselības problēmas vai emocionāla spriedze tieši ietekmē vēlmi būt fiziski tuviem. Dažkārt pāris joprojām mīl viens otru, bet ķermenis jau kādu laiku dzīvo izsīkuma režīmā.

Šajā situācijā svarīgi nav vainot sevi vai partneri, bet gan sarunāties. Ja vienam tuvības trūkst, bet otram tā nav vajadzīga tik bieži, klusēšana parasti tikai palielina attālumu.

Pēc četrdesmit svarīgāka kļūst nevis statistika, bet kvalitāte

40–49 gadu grupā minētais vidējais rādītājs ir aptuveni 69 reizes gadā, jeb nedaudz vairāk nekā vienu reizi nedēļā.

Tas nenozīmē, ka attiecības kļūst sliktākas. Bieži vien ir gluži otrādi – cilvēki labāk pazīst savu ķermeni, skaidrāk saprot, ko vēlas, mazāk izliekas un mazāk cenšas pierādīt savu vērtību ar skaitļiem. Intimitāte var kļūt mierīgāka, dziļāka, vairāk saistīta ar uzticēšanos, nevis tikai ar kaisli.

Šajā vecumā biežāk parādās arī fiziskas pārmaiņas: hormonu svārstības, miega traucējumi, hroniskas slimības, lietotie medikamenti, emocionālā izdegšana. Tas viss var ietekmēt intīmo dzīvi. Tāpēc vienkāršs salīdzinājums ar vidējo rādītāju šeit gandrīz neko nepasaka.

Ja pārim viss ir labi, arī retāka tuvība nav problēma. Bet, ja intimitātes gandrīz vairs nav un tādēļ cieš viens vai abi partneri, ir vērts meklēt iemeslu – dažkārt tas slēpjas nevis gultā, bet ikdienas konfliktos, nogurumā vai neizteiktā vilšanās sajūtā.

Skaitļi var nomierināt, bet tiem nevajadzētu kļūt par spiedienu

Vienkārši runājot, visbiežāk tiek minēti šādi vidējie rādītāji: 17–29 gadus veci cilvēki – aptuveni 112 reizes gadā, 30–39 gadus veci – aptuveni 86 reizes, 40–49 gadus veci – aptuveni 69 reizes. Tomēr šiem skaitļiem nevajadzētu kļūt par tabulu, pēc kuras pāris vērtē savu attiecību veiksmi.

Intīmā dzīve nav sporta normatīvs. Nav obligāta plāna, kas jāizpilda nedēļas vai gada laikā. Vieniem cilvēkiem fiziska tuvība ir ļoti svarīga saiknes daļa, citiem svarīgāks ir maigums, sarunas, pieskārieni bez spiediena, kopā pavadīts laiks vai emocionāla drošība.

Svarīgākais jautājums nav „vai mēs iekļaujamies vidējā rādītājā?“, bet gan vai mums abiem ir labi tā, kā ir?

Ja atbilde ir apstiprinoša, skaitļiem nevajadzētu jūs biedēt. Ja atbilde ir noliedzoša, problēma, visticamāk, nav statistikā, bet gan tajā, ka viens cilvēks attiecībās jūtas vientuļš, nevēlams vai neuzklausīts.

Kad ir vērts satraukties

Retāks intimitātes biežums pats par sevi vēl nav problēma. Satraukties ir vērts tad, ja pārmaiņas ir pēkšņas, ja tās rada spriedzi, ja cilvēks izvairās no tuvības sāpju, baiļu, pastāvīga noguruma vai emocionālas atstumšanas dēļ. Šādos gadījumos var palīdzēt atklāta saruna, pāru konsultācija vai ārsta padoms, īpaši tad, ja ietekmējošs faktors ir veselības stāvoklis.

Lielākā kļūda ir klusībā salīdzināt sevi ar citiem un secināt, ka ar jums kaut kas nav kārtībā. Visbiežāk pāri nezina, kā patiesībā dzīvo citi. Viņi redz tikai fasādi, jokus vai izskaistinātus stāstus.

Intimitāte attiecībās ir svarīga, taču to nevajadzētu mērīt tikai ar kalendāru. Dažkārt viena atklāta saruna pārim sniedz vairāk nekā mēģinājums sasniegt „pareizo“ reižu skaitu.