Zeķbikses šuva pat ar saviem matiem: šis padomju laika paņēmiens šodien izklausās neticami
Mūsdienās saplēstas zeķbikses visbiežāk nonāk tieši atkritumu tvertnē. Viena neuzmanīga kustība, aizķēries nags, krēsla mala vai raupjāks apavs – un plānais materiāls vairs nav salabojams. Veikalā var nopirkt jaunas, tāpēc daudzi pat neapsver, vai ir vērts glābt vecās.
Taču padomju laikā šāda attieksme būtu izskatījusies pēc īstas greznības. Neilona zeķbikses bija iekārota, dārga un grūti iegūstama prece. Tās saudzēja, laboja, lāpīja, pāršuva, glabāja „labākam gadījumam“ un dažkārt valkāja pat tad, kad tās jau sen bija zaudējušas savu sākotnējo izskatu.
Viens no mūsdienās visdīvaināk skanošajiem paņēmieniem bija zeķbikšu šūšana ar matiem. Jā, nevis ar īpašu diegu, nevis ar neilonu, bet ar parastu cilvēka matu.
Kāpēc zeķbikses bija tik vērtīgas
Padomju laikā daudzām ikdienas lietām bija pavisam cita vērtība nekā šodien. Trūka ne tikai modernu apģērbu, bet arī parastu kvalitatīvu saimniecības preču. Zeķbikses nebija sīkums, ko varēja nopirkt pa ceļam uz darbu. Tās bija lieta, kas bija „jādabū“.
Neilona zeķbikses PSRS sāka izplatīties 20. gadsimta vidū. Liela daļa no tām tika importēta no Čehoslovākijas, tāpēc arī krievu vārds „kolgotki“ tiek saistīts ar čehu „kalhoty“, kas nozīmē bikses. Pati šī lieta ātri kļuva par sieviešu apģērba simbolu – plānas, skaistas, modernākas par parastajām zeķēm.
Taču cena bija augsta. Vienas zeķbikses varēja maksāt tikpat, cik parasts cilvēks nopelnīja vairākās darba dienās. Un pat tad, ja nauda bija, tās ne vienmēr varēja nopirkt. Vajadzēja pazīšanos, gaidīt rindā vai cerēt, ka veikalā negaidīti „izmetīs“ deficīta preci.
Tāpēc saplēstas zeķbikses nebija maza nelaime. Tā bija īsta vilšanās.
Kāpēc diegs nebija tik piemērots kā mats
No pirmā acu uzmetiena var šķist, ka zeķbikses ar matiem šuva tāpēc, ka trūka diegu. Taču tā nebija. Diegu mājās parasti bija – dažādu krāsu, biezāku, plānāku, piemērotu apģērba labošanai.
Problēma bija cita: diegs bija redzams.
Neilona zeķbikses ir ļoti plānas, tāpēc pat visrūpīgākā sašūšana ar parastu diegu atstāja pamanāmu zīmi. Bet, ja zeķbikses bija paredzētas iziešanai pilsētā, uz darbu vai svētkiem, redzams ielāps sabojāja visu izskatu.
Mats bija daudz plānāks un dabiski vairāk līdzinājās pašai zeķbikšu šķiedrai. Ja krāsa sakrita, labojums varēja kļūt gandrīz nemanāms. Tumšmatainas sievietes savus matus biežāk izmantoja tumšākām zeķbiksēm, gaišmatainas – gaišākām. Bija vajadzīga pacietība, laba redze un ļoti stipri nervi.
Tā nebija romantika, bet deficīta iemācīta precizitāte. Cilvēki laboja nevis tāpēc, ka tas bija jautrs rokdarbs, bet tāpēc, ka jaunas zeķbikses varēja nākties gaidīt ilgi.
Kādus paņēmienus sievietes vēl izmantoja
Zeķbikšu mūžu centās pagarināt visdažādākajos veidos. Dažas sievietes jaunas zeķbikses lika saldētavā, cerot, ka pēc aukstuma tās kļūs izturīgākas un mazāk plīsīs. Citas prata ar īpašu āķīti „pacelt“ aizgājušās cilpas, lai plīsums neizplatītos tālāk.
Ja zeķbikses jau bija sliktākā stāvoklī, tās tik un tā neizmeta. Labāk saglabājušās palika iziešanai, vairāk novalkātās – ikdienai, bet stipri saplēstās vēl varēja valkāt ziemā zem biksēm. Pat tad tās pildīja savu funkciju – sildīja, sedza kājas un bija pārāk vērtīgas, lai tās izmestu pēc pirmā cauruma.
Bija arī modes paņēmieni. Kad gribējās izskatīties rietumnieciskāk, uz zeķbiksēm ar skropstu tušu vai acu zīmuli dažkārt zīmēja taisnu līniju, imitējot tolaik modē esošo zeķu vīli. Šodien tas izklausītos pēc dīvaina eksperimenta, bet toreiz tas bija veids, kā kaut nedaudz pietuvoties stilam, ko redzēja žurnālos vai filmās.
Šodien tas šķiet smieklīgi, bet toreiz tā bija ikdiena
Mūsdienu cilvēkam ir grūti saprast, kāpēc vienu zeķbikšu dēļ bija jāpieliek tik daudz pūļu. Taču padomju laika sadzīve balstījās uz taupīšanu, labošanu un pielāgošanos. Lietas kalpoja ilgāk nevis tāpēc, ka bija labākas, bet tāpēc, ka nebija ar ko tās aizstāt.
Cilvēki laboja rāvējslēdzējus, pāršuva apģērbu, izjauca vecus džemperus un no tiem pašiem diegiem adīja jaunus. Burkas, maisiņi, pogas, audumu atgriezumi – viss varēja noderēt. Zeķbikses bija tikai viena detaļa šajā lielajā izdzīvošanas skolā.
Šūšana ar matiem šodien var izraisīt smaidu, bet vienlaikus tā daudz pasaka par laiku, kad sievietes prata saglabāt lietu līdz pēdējai iespējai. Tā nebija tikai taupība. Tā bija prasme izgrozīties, kad izvēles gandrīz nebija.
Maza detaļa, kas atgādina par visu laikmetu
Saplēstas zeķbikses, mats diega vietā un garas rindas pie importētām precēm – tas viss šodien izskatās pēc sīkumiem. Taču tieši no šādiem sīkumiem vislabāk var redzēt, kā cilvēki dzīvoja.
Padomju laika sadzīve bija pilna ar dīvainiem, atjautīgiem un dažkārt absurdiem risinājumiem. Daži no tiem tagad skan smieklīgi, citi – skumji, bet vēl citi pat izraisa cieņu. Jo aiz katra šāda paņēmiena slēpās vienkārša vēlme izskatīties kārtīgi, dzīvot skaistāk un nezaudēt to, ko bija izdevies grūti iegūt.
Tāpēc ar matu sašūtas zeķbikses nav tikai dīvains sieviešu paņēmiens. Tas ir mazs laikmeta simbols – laika, kad pat visplānākais mats varēja kļūt par veidu, kā saglabāt dārgu lietu vēl vienai dienai.
Komentāri
Uzrakstīt komentāru
Vairāk par šo tēmu
Visas tēmas ziņasMeklējat vairāk?



Esiet pirmais un sāciet diskusiju.