Azovas jūrā dažkārt no ūdens izaug jauna sala – pēc dažiem mēnešiem no tās nepaliek ne miņas

Iedomājieties, ka stāvat pludmalē un jūra, kas vēl vakar izskatījās pilnīgi mierīga, pēkšņi sāk mainīties. Ūdens vienā vietā kļūst tumšāks, sāk burbuļot, parādās pelēki dubļi, gaisā izplūst gāzes, un drīz vien tur, kur vēl pirms brīža bija tikai ūdens, sāk veidoties jauns zemes gabals. Pēc dažām stundām vai dienām tas jau var izskatīties kā īsta sala. Tomēr steigties to fotografēt kā tikko atklātu zemi nav vērts – viļņi un vētras pēc dažiem mēnešiem salu var atkal pilnībā noskalot. Tieši šāda neparasta parādība ne reizi vien novērota Azovas jūrā pie Golubickas apdzīvotās vietas, Tamana pussalā.

Zem ūdens te slēpjas aktīvs Golubickas dubļu vulkāns. Tas nedarbojas kā klasisks vulkāns, kas izmet sakarsušu lavu. No dzīlēm uz virsmu paceļas gāzes, ūdens, sīkas iežu daļiņas un bieza dubļu masa. Kad spiediens kļūst pietiekami liels, dibens it kā pārplīst, un izmesto nogulumu var būt tik daudz, ka virs ūdens izveidojas pagaidu sala. Šādi veidojumi nav mūžīgi – Azovas jūras viļņi diezgan ātri sāk tos noārdīt, tāpēc daba šeit īsā laikā spēj gan “uzbūvēt” zemi, gan atkal to paņemt.

Dažkārt par šo parādību saka, ka tā parādās “reizi septiņos gados”. Izklausās iespaidīgi, taču dabai nav kalendāra. Zinātniskajos darbos patiešām minēts, ka dažos periodos spēcīgāki izvirdumi atkārtojās aptuveni ik pēc 6–8 gadiem, tomēr vēsturiskie dati liecina par daudz neregulārāku ritmu. Fiksētie izvirdumi notika 1994., 2000., 2002., 2008. un 2015. gadā, bet agrāko notikumu vēsture sniedzas vēl XVIII–XIX gadsimtā. Tāpēc precīzāk būtu teikt nevis “ik pēc septiņiem gadiem”, bet periodiski – dažkārt pēc dažiem gadiem, dažkārt pēc ilgāka pārtraukuma.

Pirmo reizi cilvēki par to rakstīja jau XVIII gadsimtā

Golubickas vulkāns nav mūsdienu atklājums. Tā aktivitāte aprakstīta jau XVIII gadsimta beigās. Viens no agrīnajiem novērojumiem saistīts ar dabaszinātnieku Pēteru Simonu Pallasu, kurš aprakstīja neparastu parādību Azovas jūrā: ūdenī notika izvirdums, un dažu stundu laikā izveidojās aptuveni simts metru diametra un dažus metrus augsta dubļu sala. Tā ilgi nepastāvēja – pēc dažiem mēnešiem jūras viļņi to noskaloja.

Šādas pagaidu salas vēlāk šeit parādījās ne reizi vien. Viens no vislabāk dokumentētajiem izvirdumiem notika 2008. gada jūlijā. Dubļu vulkāns aktivizējās tikai dažus simtus metru no krasta. No ūdens cēlās dubļi un šļakatas, bet pēc procesa beigām jūrā bija palikusi aptuveni 100 metrus gara un apmēram 70 metrus plata sala, kas pacēlās aptuveni 1,5–2 metrus virs ūdens. Cilvēkiem, kuri tobrīd atpūtās pludmalē, skats noteikti šķita gandrīz neticams – jauna zeme parādījās praktiski viņu acu priekšā.

2015. gada 25. oktobrī vēsture atkārtojās. Netālu no Golubickas centrālās pludmales ūdens atkal sāka kustēties, no dibena parādījās dubļi, bet virs ūdens virsmas izveidojās iegarens dubļu veidojums. Toreiz izmeši nebija milzīgi – tika ziņots par aptuveni divu metru augstumu –, tomēr parādība bija skaidri redzama no krasta un tika nofilmēta. Vēlāk jūra jauno veidojumu, tāpat kā iepriekšējās salas, sāka noārdīt.

Vēl iespaidīgāks bija 1988. gada augusta izvirdums. Vēsturiskajos aprakstos tas minēts kā viena no spēcīgākajām labi dokumentētajām Golubickas vulkāna epizodēm. Īsā laikā virs ūdens izveidojās dubļu sala ar aktīvu krāteri, no kura izplūda ūdens, dūņas un iežu gabali. Kādu laiku sala pat palielinājās, bet vēlāk to sāka noārdīt rudens vētras. Interesanti, ka aktivitātes pazīmes šajā vietā tika novērotas arī 1989. gadā.

Tomēr internetā šim stāstam bieži tiek pievienota vēl viena daudz dramatiskāka detaļa – proti, ka tieši 1988. gada vulkāna izvirdums apturēja Krimas atomelektrostacijas celtniecību. Uzticamāki vēstures avoti to neapstiprina. Krimas AES tika būvēta pie Ščolkino Krimā, bet projekts galīgi tika apturēts pēc Černobiļas katastrofas, padomju kodolenerģētikas drošības pārskatīšanas, ekonomiskajām problēmām un nopietnām šaubām par teritorijas seismisko drošību. Tāpēc Golubickas dubļu vulkānu pasludināt par vienīgo vai galveno elektrostacijas slēgšanas iemeslu būtu kļūdaini.

Sala izskatās stingra, taču zem plānās garozas var būt šķidri dubļi un gāzes

No attāluma tikko parādījusies dubļu sala var izskatīties kā ļoti vilinoša vieta, kur uzkāpt un nofotografēties. Pelēka virsma, mazi krāteri, plaisas, burbuļojošas atveres – gandrīz citas planētas ainava. Tomēr tieši šeit sākas šīs parādības bīstamākā daļa.

Dūņu vulkānu virsma ne vienmēr ir tik stingra, kā izskatās. Augšpusē ātri var izveidoties sausāka garoza, bet zem tās palikt bieza, ūdeņaina masa. Tāpēc staigāšana pa tikko izveidojušos salu nav tas pats, kas staigāšana pa parastu pludmali. Turklāt pats izvirdums var būt nevienmērīgs – pēc mierīgāka perioda var sākties jauna gāzu vai dubļu izmešana.

Dūņu vulkāni izdala arī dažādas gāzes. Tamana pussalas šādos objektos tiek konstatēts metāns, oglekļa dioksīds, ūdeņradis, sērūdeņradis un citas gāzes. Tāpēc tuvu aktīvai atverei nevajadzētu atrasties pat tad, kad paši dubļi neizskatās karsti vai bīstami. Spēcīgāka izvirduma laikā kopā ar dubļiem var tikt izmesti arī cietu iežu fragmenti.

Tieši tāpēc populārais stāsts, ka “dūņu vulkāns ir bezmaksas dabiskais SPA”, var būt ļoti maldinošs. Tamana pussalā ir dubļu atradnes, kuras patiešām tiek izmantotas tūrismā vai procedūrās, tomēr aktīva zemūdens vulkāna izvirduma vieta nav vieta patstāvīgām dubļu vannām. Tas vien, ka dubļos var atrast minerālus, automātiski nepadara tikko izvirdušo masu cilvēkam drošu.

Interesantākais ir tas, ka pats vulkāns var mainīt arī izvirduma vietu. Pētījumi liecina, ka aktivitātes centrs ne vienmēr atveras tieši tajā pašā punktā – dažādu izvirdumu vietas nedaudz migrē. Tāpēc prognozēt ne tikai precīzu izvirduma dienu, bet arī to, kur tieši virs ūdens parādīsies jaunais dubļu veidojums, nav vienkārši.

Golubickas dubļu vulkānsAttēls: Ilustratīvs attēls

Azovas jūrā tas nav vienīgais šāds objekts

Dūņu vulkānisms šajā reģionā nav vienīgā Golubickas īpatnība. Tamana pussalā ir desmitiem dūņu vulkānu – daļa no tiem atrodas uz sauszemes, daļa – zem ūdens. Atšķirībā no magmatiskajiem vulkāniem, kas saistīti ar sakarsušu magmu un lavu, dūņu vulkānu dzinējspēks ir spiediens nogulumiežos, gāzes un ūdens. Caur plaisām augšup tiek izspiesta šķidra mālaina masa, kas galu galā sasniedz virsmu.

Tāpēc “sala, kas dzimst no jūras”, nav mistika. Tas ir ļoti vizuāls ģeoloģiska procesa rezultāts. Līdzīgi pagaidu veidojumi Azovas jūrā izveidojas arī citās vietās, bet vētras vēlāk tos iznīcina. Vienā gadā var palikt tikai neliels dubļu paugurs, citreiz izveidoties desmitiem metru gara sala.

Tomēr saprast procesu un precīzi to prognozēt – tās ir divas dažādas lietas. Var zināt, kāpēc paceļas dubļi un gāzes, no vēsturiskajiem datiem var saskatīt noteiktu aktivitātes ritmu, tomēr pateikt, ka “pēc septiņiem gadiem konkrētā dienā sala atkal pacelsies”, nevar. To parāda arī iepriekšējie izvirdumi: starp dažiem pagāja seši vai astoņi gadi, starp citiem – tikai divi.

Varbūt tieši tāpēc šī parādība šķiet tik iespaidīga. Cilvēkam var būt satelīti, ģeoloģiskie mērījumi un gadsimtiem uzkrāti novērojumi, tomēr jūras dibens kādā rītā joprojām var atgādināt, ka zem mierīgi izskatīgās ūdens virsmas notiek procesi, kurus mēs neredzam.

Tā parādās, pazūd, un pēc gada no tās var nepalikt ne miņas

Golubickas vulkāna lielākā īpatnība nav tikai pats izvirdums. Vēl neparastāks ir tā radīto salu īsais mūžs. Parastu salu mēs iztēlojamies kā ģeogrāfisku objektu, kas kartē saglabājas gadu desmitiem vai tūkstošiem gadu. Šeit viss notiek daudz ātrāk.

Vulkāns izmet pietiekami daudz dubļu un nogulumu, lai masa sasniegtu ūdens virsmu. Jo ilgāk turpinās izvirdums, jo augstāks un platāks kļūst veidojums. Taču, tiklīdz aktivitāte samazinās, sākas pilnīgi pretējs process. Mīkstos dubļus nepārtraukti skalo viļņi, lietus un vētras, to malas sabrūk, virsma kļūst zemāka, līdz beidzot zemes gabals atkal pazūd zem ūdens.

Tāpēc cilvēks, kurš pēc dažiem mēnešiem ierodas tajā pašā vietā, var vairs neatrast neko, kas atgādinātu par salu, kura tur vēl nesen atradās. Paliek tikai fotogrāfijas, videomateriāli un ģeologu fiksētie dati.

Tieši šeit slēpjas viss šīs Azovas jūras parādības valdzinājums. Daba dažu stundu laikā var radīt jaunu sauszemes gabalu, dažus mēnešus ļaut tam pastāvēt, bet vēlāk izdzēst to tā, it kā tā nekad nebūtu bijis.

Vai Golubickas vulkāns atkal radīs jaunu salu? Gandrīz noteikti tas vēl aktivizēsies – tas ir aktīvs ģeoloģisks objekts ar ilgu izvirdumu vēsturi. Tomēr precīzi pateikt, kad tas notiks un kāda izmēra veidojums parādīsies nākamreiz, nav iespējams. Tāpēc stāsts par “salu, kas atgriežas ik pēc septiņiem gadiem”, ir skaistāks par realitāti, taču pati realitāte nav ne mazāk iespaidīga: Azovas jūras dibenā patiešām atrodas vulkāns, kas spēj burtiski cilvēku acu priekšā radīt jaunu salu – un vēlāk ļaut jūrai to paņemt atpakaļ.