Uz „Lidl“ Klaipēdā devos pēc kaķu pakaišiem, bet nācās meklēt izeju: „Mums šādas funkcijas nav“

Šodien Klaipēdā iegāju „Lidl“ pēc vienas lietas – kaķu pakaišiem. Šķita, ka iepirkšanās būs pavisam vienkārša: paņemu, samaksāju un dodos savās gaitās. Tomēr pie plaukta izrādījās, ka ņemt nav ko. Pakaiši bija izpirkti. Biju vīlies, taču tajā brīdī vēl noteikti negrasījos par to dusmoties. Gadās, ka preces izpērk. Apgriezos un devos izejas virzienā, neko nenopircis. Tieši tad arī sākās šīs dienas apmeklējuma daļa, pēc kuras uz veikalu atgriezties gribas krietni mazāk.

Preci neatradu, bet vienkārši iziet neizdevās

Mēģināju iziet caur pašapkalpošanās kasu zonu. Galu galā man nekā nav, par ko maksāt, pie kases stāties nevajag. Taču pie izejas – aizvērti vārtiņi. Iziet neizdevās. Čeka man nav, jo neko nenopirku. Tāpēc vērsos pie darbinieces: varbūt viņa varētu atvērt vārtiņus un izlaist mani? Negaidīju nekādu īpašu apkalpošanu. Tikai to, lai cilvēkam, kurš neatrada vajadzīgo preci, ļautu vienkārši iziet.

Atbilde mani pārsteidza: „Nē, mums šādas funkcijas nav.“ Darbiniece teica, lai eju caur parastajām kasēm. Paskatījos tur – strādā viena kase, pie tās cilvēki ar iepirkumu ratiņiem. Un tad radās pavisam vienkāršs jautājums: kā lai es tieku cauri? Stājos rindā ar tukšām rokām? Lūdzu katram cilvēkam paiet malā? Skaidroju, ka nemēģinu iespraukties pirmais, lai samaksātu, bet tikai mēģinu iziet no veikala?

„Ejiet caur kasēm“ – bet tur ir cilvēki ar iepirkumu ratiņiem

Veikalā iekļuvu bez jebkādiem šķēršļiem. Kāpēc iziešana, neko nenopērkot, jau ir kļuvusi par manu problēmu? Lūk, tas mani sadusmoja visvairāk. Nevis izpirktie pakaiši un pat ne paši vārtiņi. Bet tas, ka, lūdzot palīdzību, saņēmu norādi uz citu šķērsli. Tur stāvošie cilvēki un viņu iepirkumu ratiņi taču nekur nepazūd tikai no vārdiem „ejiet caur kasēm“.

Man ir neērti spraukties starp gaidošajiem pircējiem. Viņi iepērkas, gaida savu kārtu, varbūt jau liek preces uz lentes. No kurienes lai viņi zina, kāpēc es mēģinu izspraukties? Cilvēks redz kādu, kurš iet bez rindas, un var nodomāt, ka tas vienkārši ir nekaunīgs. Tātad man vēl ir jāskaidrojas nepazīstamiem cilvēkiem par situāciju, kuru pats neesmu radījis. Bet es tikai neatradu kaķu pakaišus.

Šādā situācijā jūties dīvaini. Stāvi ar tukšām rokām, redzi, kur ir izeja, bet parastā veidā līdz tai nokļūt nevari. Vienā pusē aizvērti vārtiņi, otrā – rinda. Un vēl pašam jāizdomā, kā izkļūt no situācijas, nevienam netraucēt un neizraisīt neapmierinātību. Viss šis diskomforts viena apmeklējuma dēļ, kam vajadzēja ilgt vien dažas minūtes.

Negribu pirkt nevajadzīgu lietu tikai tāpēc, lai man būtu čeks

Es saprotu, kāpēc veikalos uzstāda vārtiņus. Saprotu arī to, ka darbiniece pati tos neprojektēja, neizvēlējās veikala plānojumu un varbūt patiešām nevarēja tos atvērt. Negribu visu savu vilšanos vērst pret vienu strādājošu cilvēku. Tomēr tas nemaina manu jautājumu: kā veikalā ir paredzēts iziet pircējam, kurš neko nepērk? Šādi cilvēki taču gadās. Viens neatrada preci, citam nederēja cena, trešais vienkārši pārdomāja.

Negribu pirkt nevajadzīgu lietu tikai tāpēc, lai man būtu čeks. Negribu arī justies neērti tāpēc, ka šoreiz veikalā neatstāju naudu. Es atnācu ar konkrētu vajadzību, preces nebija, tāpēc ar to arī bija jābeidzas manam apmeklējumam. Bez papildu maršruta caur kasēm, bez mētāšanās un domāšanas, kam tagad traucēšu, mēģinot tikt cauri.

Visvairāk vīlos tajā, ka vienkāršs lūgums pēc palīdzības palika bez skaidra risinājuma. Būtu pieticis parādīt brīvu izeju vai palīdzēt līdz tai nokļūt. Kad cilvēks jautā, kā iziet, viņš sagaida konkrētu palīdzību. Teikums „caur kasēm“, kad tur ir viena strādājoša kase un rinda ar iepirkumu ratiņiem, manu situāciju neatrisināja.

„Lidl“ man ir viens vienkāršs jautājums

Rakstu par šodienas apmeklējumu vienā no Klaipēdas „Lidl“ veikaliem. Es nevaru runāt visu veikalu vai visu to darbinieku vārdā. Taču arī savu vilšanos negribu vienkārši norīt tikai tāpēc, ka kādam tā varētu šķist mazsvarīga. Ikdienas iepirkšanās reizēs tieši šādi sīkumi parāda, vai par pircēju ir padomāts līdz galam.

Veikalā gribas skaidrību: kur atrast preci, kur samaksāt un kur iziet. Ja kāda no šīm lietām nedarbojas, gribas darbinieka palīdzību. Man šķiet, tas ir pilnīgi parasts sagaidāmais serviss, kas nav atkarīgs no tā, vai cilvēks pie kases atstāja simt eiro, nopirka vienu piena paku vai tajā reizē vispār neko neatrada.

Šodien nedabūju to, pēc kā atnācu, un vēl man bija jālauza galva par to, kā iziet. Pakaišus nopirkšu citur. Tomēr „Lidl“ paliek ļoti konkrēts jautājums: kur jāiet cilvēkam, kurš neko nav nopircis, ja pašapkalpošanās vārtiņus viņam atvērt nevarat, bet ceļu caur vienīgo strādājošo kasi aizņem rinda? Gribētos vienkāršu atbildi, ko varētu izmantot uz vietas.