Autovadītāji pie riteņiem liek kartonu un izskatās dīvaini: patiesībā tas var pasargāt riepas no vienas vasaras problēmas

Pie stāvoša automobiļa riteņiem nolikts kartons no pirmā acu uzmetiena var izskatīties pēc dīvaina autovadītāja ieraduma vai pagaidu mēģinājuma kaut ko aizsegt. Tomēr šādai praksei ir ļoti skaidra nozīme. Kartonu izmanto kā vienkāršu vairogu pret tiešiem saules stariem, kad automobilis ilgu laiku stāv ārā un riteņus katru dienu karsē saule.

Šādu skatu biežāk var redzēt Dienvideiropas valstīs – Spānijā, Itālijā, Grieķijā, Turcijā vai citur, kur karstā sezona ir ilga un automobiļus bieži atstāj atklātās stāvvietās. Lietuvā šis līdzeklis arī var būt noderīgs, lai gan mūsu klimats nav tik karsts. Tas īpaši attiecas uz automobiļiem, kas nedēļām stāv lauku mājā, pie jūras, atklātā stāvvietā, pie ēkas dienvidu sienas vai vasaras ceļojuma laikā Dienvideiropā.

Riepas dilst ne tikai braukšanas laikā. To stāvokli ietekmē ne vien nobraukums, bedres vai protektora dziļums. Gumija noveco arī saules starojuma, augstas temperatūras, mitruma svārstību, ozona, nepareiza spiediena un ilgstošas stāvēšanas vienā vietā ietekmē. Pat riepa, kuras protektors vēl izskatās dziļš, var zaudēt daļu savu īpašību, ja daudzus gadus stāv karstā saulē.

Kartons, protams, nav brīnumains aizsardzības līdzeklis. Tas pilnībā neaptur gumijas novecošanu, taču aizsedz riepu no tiešiem saules stariem, daļēji samazina sānu malas sakaršanu un aizsargā virsmu no intensīva ultravioletā starojuma. Vislielāko labumu šāds līdzeklis dod tad, kad automobilis vairākas dienas vai nedēļas nekustas un nav iespējams to turēt ēnā, garāžā vai zem nojumes.

Kāpēc saule kaitē riepām

Automobiļa riepa nav vienkāršs gumijas gabals. Tā sastāv no vairākiem slāņiem: protektora, sānu malas, iekšējā hermētiskā slāņa, tekstila vai metāla karkasa, jostu sloksnēm un borta gredzeniem, kas notur riepu uz diska. Ražošanā izmanto dabisko un sintētisko gumiju, kvēpus, sveķus, plastifikatorus, antioksidantus un citas piedevas.

Kad riepu ilgstoši ietekmē ultravioletie stari, gumijas polimēru struktūrā pakāpeniski notiek ķīmiskas pārmaiņas. Materiāls zaudē elastību, sacietē, bet uz virsmas var parādīties sīkas plaisas. Šo procesu sauc par oksidēšanos – gumija reaģē ar gaisā esošo skābekli un citām aktīvām vielām.

Īpaši jutīga ir riepas sānu mala. Atšķirībā no protektora tai ir plānāks gumijas slānis, tā braukšanas laikā pastāvīgi deformējas, bet stāvēšanas laikā bieži tiek tieši pakļauta saules iedarbībai. Sākumā bojājumi var izskatīties kā tikko saskatāms tīklojums vai gaišas svītras. Vēlāk plaisas padziļinās un var ietekmēt riepas izturību.

Augsta temperatūra šo problēmu vēl vairāk pastiprina. Melna gumija ļoti labi absorbē saules siltumu, tāpēc uz sakarsuša asfalta stāvošs ritenis var sakarst ievērojami vairāk nekā apkārtējais gaiss. Karstā dienā automobilis atklātā stāvvietā vienlaikus saņem divus triecienus – tiešu UV starojumu un ilgstošu pārkaršanu.

Sakaršana ir nelabvēlīga ne tikai pašai gumijai. Tā palielina spiedienu riepas iekšpusē. Tāpēc ražotāji iesaka spiedienu mērīt aukstām riepām – vislabāk pirms brauciena vai pēc vairāku stundu stāvēšanas. Ja spiedienu mēra uzreiz pēc braukšanas vai ilgas stāvēšanas saulē, rādījumi var būt maldinoši. Riepai atdziestot, spiediens var izrādīties pārāk zems.

Kad kartonam patiešām ir jēga

Riteņu pārklāšana ar kartonu nav nepieciešama pēc katra parasta brauciena uz darbu vai veikalu. Ja automobilis katru dienu tiek izmantots, pa nakti atrodas dažādās vietās un netiek ilgstoši atstāts vienā un tajā pašā atklātā vietā, šāda aizsardzība, visticamāk, nedos pamanāmu labumu.

Tomēr noteiktos apstākļos kartons var būt vienkāršs un loģisks risinājums. Tas vislabāk piemērots transportlīdzekļiem, kas ilgu laiku stāv vienā vietā zem klajas debess. Tas attiecas ne tikai uz vieglajiem automobiļiem.

• Kemperi un dzīvojamie treileri. Tos bieži izmanto tikai siltajā sezonā, bet starp braucieniem tie var stāvēt stāvvietā nedēļām vai pat mēnešiem.
• Piekabes un puspiekabes. To riteņi bieži ilgi nekustas, tomēr riepām pastāvīgi jāiztur viena un tā pati slodze.
• Kabrioleti, retro automobiļi un kolekcijas transportlīdzekļi. To gada nobraukums parasti ir neliels, tāpēc riepas noveco ne tik daudz braukšanas, cik kalendārā vecuma un uzglabāšanas apstākļu dēļ.
• Sezonas automobiļi. Tie var būt automobiļi, kurus izmanto braucieniem uz lauku māju, makšķerēšanai, atpūtai pie ezera vai tikai noteiktā gada laikā.
• Automobiļi kūrortu reģionos. Atvaļinājuma laikā automobilis dažkārt uz vairākām nedēļām tiek atstāts pie apartamentiem, kempinga, lidostas vai piejūras stāvvietā.
• Transportlīdzekļi atklātās automobiļu stāvvietās. Ja nav koku, nojumes, garāžas vai ēkas ēnainās puses, riteņi saņem vislielāko saules starojuma devu.
• Automobilim, kas ikdienā brauc pa pilsētu, svarīgāks par kartonu ir regulārs riepu stāvokļa monitorings: spiediena pārbaude, protektora nodiluma uzraudzība, automobiļa nepārslogošana un bojātu riepu savlaicīga nomaiņa.

Kā darbojas šāda aizsardzība

Kartons izveido vienkāršu mehānisku barjeru starp saules stariem un riepas sānu malu. Tas nekavējoties neatdzesē riepu un neaizstāj pilnvērtīgu nojumi, taču samazina tiešu UV staru iedarbību. Ja vairogs ir pietiekami liels, tas daļēji aizsedz arī protektora malu.

Labākais variants ir kartona vairogs, kas nosedz riteņa ārējo virsmu, bet nav cieši piespiests gumijai. Ieteicams atstāt nelielu atstarpi, lai gaiss varētu cirkulēt. Riteni nevajag aptīt ar plēvi, aplīmēt ar līmlenti vai izveidot pilnīgi hermētisku pārsegu. Zem mitra un gaisu necaurlaidīga apvalka var uzkrāties kondensāts, kas riepai arī nenāk par labu.

Kartona loksnei jābūt sausai, tīrai un pietiekami stingrai. Ja tā pēc pirmā lietus samirks, izjuks vai sāks pielipt gumijai, labuma būs maz. Atklātā stāvvietā tā jānostiprina tā, lai vējš to neaizpūstu uz brauktuves, nepiespiestu pie bremžu mehānisma un netraucētu citiem automobiļiem.

Pirms braukšanas visi aizsargvairogi ir jānoņem. Nedrīkst sākt kustību, cerot, ka kartons pats izkritīs no riteņa apakšas vai nolūzīs ceļā. Tas var nonākt zem automobiļa, aizķert piekares detaļas, aptīties ap bremžu sistēmas elementiem vai radīt bīstamu situāciju citiem satiksmes dalībniekiem.

Kartons vai īpaši riteņu pārsegi

Kartons ir lētākais un visvieglāk pieejamais risinājums, taču tas nav pats ērtākais. Tas baidās no lietus, mitruma ietekmē ātri deformējas, vējā var saplīst un ne vienmēr izskatās kārtīgi. Ja automobilis ārā stāvēs ilgāk, labāka izvēle var būt īpaši riteņu pārsegi vai aizsargekrāni no atstarojoša materiāla.

Šādiem izstrādājumiem parasti ir stiprinājumi, tie labāk nosedz riteni un ir izgatavoti no UV starojumam izturīgākiem materiāliem. Tiem jāpasargā no ūdens, taču tie nedrīkst būt pilnīgi hermētiski. Gatavo pārsegu priekšrocība ir tā, ka tie vienmērīgāk nosedz sānu malu, neslīd un var kalpot vairākas sezonas.

Tomēr ne katrs pārsegs ir labs. Pārāk blīvs, tumšs audums pats saulē var stipri sakarst. Lēti materiāli bez UV aizsardzības ātri nolietojas, var atstāt pēdas uz gumijas vai saplaisāt pēc dažiem lietošanas mēnešiem. Izvēloties jāpievērš uzmanība riteņa izmēram, stiprinājuma veidam, materiāla kvalitātei un tam, vai pārsegs ļauj mitrumam izkļūt.

Vēl praktiskāks risinājums ir novietot automobili tā, lai riteņi atrastos ēnā. Tomēr koka ēna ne vienmēr ir ideāla. Sveķi, lapas, putnu izkārnījumi un mitrums zem koka vainaga var kaitēt virsbūves krāsai. Ja automobilis tiks atstāts uz ilgu laiku, vislabāk meklēt nojumi, segtu stāvvietu, sausu garāžu vai vismaz vietu, kur saule nekarsē riteņus visu dienu.