Gaļas iepakojumā atradās caurcaurēm samircis balts ieliktnis: kam tas vajadzīgs?

Atverat vistas, maltās gaļas vai steiku iepakojumu un zem gaļas atrodat baltu spilventiņu, kas dažkārt ir tik ļoti samircis, ka rodas vēlme visu izmest. Tas izskatās savādi – gluži kā sūklis, papīrs vai ar kaut kādu ķīmisku vielu pildīta salvete. Dažiem pat rodas jautājums, vai kaut kas no tā nav nokļuvis pašā gaļā. Taču patiesībā tas baltais ieliktnis iepakojumā nav atkritums un nav nejauši ielikts papīrs – tas tur pilda ļoti konkrētu funkciju.

Svaiga gaļa uzglabāšanas laikā dabiski izdala šķidrumu. Tas nav tikai asinis, kā bieži tiek uzskatīts. Lielu daļu veido ūdens un olbaltumvielas, kas izdalās no gaļas audiem. Ja viss šis šķidrums paliktu iepakojuma apakšā, gaļa vienkārši gulētu peļķē, izskatītos sliktāk, iepakojums būtu neērtāks, bet šķidruma iztecēšanas gadījumā palielinātos arī citu produktu piesārņošanas risks. Tāpēc ražotāji zem gaļas ievieto uzsūcošu spilventiņu, kas šo šķidrumu savāc un aiztur sevī.

Tā iekšpusē nav parasts papīrs

No ārpuses šāds spilventiņš bieži izskatās kā vairākās kārtās salocīta balta salvete, taču tā konstrukcija ir sarežģītāka. Ārējais slānis ļauj šķidrumam iekļūt iekšpusē, bet tur atrodas materiāls, kas labi uzsūc mitrumu. Atkarībā no ražotāja tas var būt celulozes šķiedra vai absorbējošs polimērs, līdzīgs materiāliem, ko izmanto citos izstrādājumos, kas ļoti labi aiztur šķidrumus.

Tāpēc dažkārt pārsteidz, cik daudz šķidruma ietilpst salīdzinoši plānā ieliktnī. Sauss tas var būt tikai dažus milimetrus biezs, bet, atverot iepakojumu, jau izskatās uzpūties un smags. Tieši tāds ir tā uzdevums – aizturēt to, kas citādi tecētu ap gaļu.

Caurcaurēm samircis spilventiņš pats par sevi vēl nenozīmē, ka gaļa ir sabojājusies. Daudz šķidruma var izdalīties konkrētā gaļas veida, tās sagriešanas, uzglabāšanas, temperatūras izmaiņu vai tā, cik ilgi produkts atradies iepakojumā, dēļ. Vērtēt vajadzētu ne tikai pēc baltā ieliktņa, bet pēc visa produkta – derīguma termiņa, smaržas, virsmas, iepakojuma stāvokļa un tā, vai gaļa visu laiku ir pienācīgi glabāta aukstumā.

Bet ja spilventiņš ir pārplīsis un tā saturs nokļuvis uz gaļas?

Te situācija jau ir citāda. Ja ieliktnis ir neskarts, to vienkārši izņemiet un izmetiet. Taču, ja tas ir pārplīsis, atlīmējies vai redzat, ka no tā izbirst želeja, granulas, šķiedras vai cits pildījums, šādu gaļu labāk nemēģināt „izglābt“, vienkārši to noskalojot.

Uzsūcošā ieliktņa materiāli nav paredzēti ēšanai. Pat ja pats absorbents nav kāds īpaši indīgs savienojums, tā nokļūšana pārtikā nozīmē, ka iepakojums ir bojāts un produkta stāvokli vairs nevar vērtēt tāpat kā normāli aizvērtas gaļas gadījumā. Šādā situācijā vispraktiskāk būtu gaļu nelietot uzturā, saglabāt iepakojumu un vērsties pie pārdevēja.

Tāpat nevajadzētu gaļu mazgāt zem krāna tikai tāpēc, ka tā ir saskārusies ar uzsūcošo spilventiņu. Ja ieliktnis ir neskarts, tas vispār nav vajadzīgs. Savukārt jēlas vistas vai citas jēlas gaļas mazgāšana var radīt vairāk problēmu – ūdens šļakatas var izplatīt mikroorganismus uz izlietnes, darba virsmas, traukiem un citām apkārtējām virsmām.

Tāpēc vienkāršs noteikums ir šāds: neskarts ieliktnis – izmetam un gatavojam gaļu kā parasti; saplēsts ieliktnis un izbiris tā pildījums – neriskējam.

Lielākā kļūda – nepamanīt ieliktni un ievietot to cepeškrāsnī kopā ar gaļu

Tas notiek biežāk, nekā varētu šķist. Cilvēks izņem vistas fileju vai lielāku gaļas gabalu no iepakojuma, ievieto to tieši cepamajā traukā, bet baltais spilventiņš ir pielipis apakšai. Tikai pēc cepšanas atklājas, ka cepeškrāsnī nokļuvis arī tas, kam bija jāpaliek atkritumu tvertnē.

Uzsūcošie spilventiņi nav paredzēti karsēšanai vai gatavošanai kopā ar pārtiku. Tāpēc pirms gaļas cepšanas vienmēr ir vērts apskatīt abas tās puses, īpaši, ja produkts ir cieši piespiests iepakojuma apakšai.

Ja ieliktnis nejauši ir uzkarsēts, situācija jāvērtē piesardzīgi. Ja tas ir deformējies, caurs, izkusis vai tā saturs nokļuvis uz ēdiena, šādu ēdienu lietot uzturā nevajadzētu. Mēģināt nokasīt pielipušo materiālu un apēst atlikušo gaļas daļu nav piemērots veids, kā taupīt.

Tā ir viena no tām sadzīves sīkumiem, ko viegli nepamanīt, tāpēc ļoti vienkāršs ieradums – pirms gaļas ievietošanas pannā vai cepeškrāsnī pārbaudīt, vai tai nekas nav pielipis – patiešām noder.

Kad jāuztraucas nevis par ieliktni, bet pašu gaļu

Dažkārt cilvēki pamana spilventiņā tumši sārtu šķidrumu un nolemj, ka gaļa „peldējusi asinīs“. Patiesībā sarkano krāsu bieži piešķir olbaltumviela mioglobīns, kas sajaukusies ar ūdeni. Šķidruma krāsa vien nav uzticams veids, kā izlemt, vai gaļa ir derīga lietošanai uzturā.

Daudz svarīgāk ir tas, vai pats iepakojums nav bojāts, vai tas nav neparasti uzpūties, vai nav beidzies derīguma termiņš un vai pēc atvēršanas nav jūtama izteikti nepatīkama, sabojātam produktam raksturīga smarža. Tāpat vērts pievērst uzmanību neparasti lipīgai vai gļotainai virsmai. Ja rodas nopietnas šaubas par svaigumu, drošākais noteikums ir pavisam vienkāršs – gaļu „pārbaudei“ garšot nevajag.

No baltā ieliktņa baidīties nevajag. Kad tas nav bojāts, tas būtībā dara to, ko no tā sagaida – savāc šķidrumu, lai tas nepaliktu iepakojumā un neiztecētu uz citiem produktiem.

Tātad nākamreiz, atverot gaļas iepakojumu un apakšā atrodot smagu, pilnībā samirkušu baltu ieliktnīti, tā nozīmi jūs jau zināsiet.

Būtu savādi nevis tas, ka tas ir pilns ar šķidrumu. Savādi būtu, ja visu šo šķidrumu jūs atrastu iepakojuma apakšā ap gaļu.

Novērtējiet šo rakstu:

 

 

 

 

 

Kraunami duomenys...

Paldies par jūsu vērtējumu!