Ģimene nopirka lētu māju ārpus pilsētas, bet pēc pirmās ziemas saprata, kāpēc tā tik ilgi stāvēja sludinājumos

Kad Ieva un Toms pirmo reizi ieraudzīja šo māju Kauņas rajonā, viņiem šķita, ka beidzot ir atraduši to, ko meklējuši gandrīz gadu. Nevis dzīvokli ar plānām sienām, ne rindu māju, kur kaimiņa terase gandrīz atbalstās pret tavu logu, bet īstu māju ar pagalmu, augļu kokiem, vecu ābeli pie piebraucamā ceļa un pietiekami daudz vietas, kur bērniem vasarā skraidīt. Arī cena šķita gandrīz neticama – krietni zemāka nekā līdzīgiem īpašumiem Kauņas apkārtnē.

„Par tādu summu tagad pat normālu trīsistabu dzīvokli ne visur var nopirkt,” – toreiz teica Toms, staigādams pa pagalmu un jau domās mērot vietu terasei.

Māja atradās ne pašā pilsētiņā, nedaudz tālāk no galvenā ceļa. Līdz Kauņai – aptuveni pusstunda ar automašīnu, līdz tuvākajam veikalam – dažas minūtes. Sludinājumā bija rakstīts: „izturīga mūra māja, klusa vieta, lieliska izvēle ģimenei”. Fotogrāfijās viss izskatījās kārtīgs: gaišas istabas, nopļauta zāle, plastikāta logi, nomainīts jumts, iekšpusē – vismaz no pirmā acu uzmetiena – apdzīvojams stāvoklis.

Tikai viena detaļa viņiem toreiz šķita dīvaina: sludinājums internetā bija pieejams ļoti ilgi. Viņi to bija redzējuši jau pavasarī, pēc tam vasarā, bet rudenī tas vēl aizvien nebija pārdots. Taču tā vietā, lai šī detaļa radītu aizdomas, tā kļuva par argumentu sarunās par cenu.

„Ja ilgi nepārdod, varbūt nolaidīs cenu,” – nodomāja Ieva.

Un nolaida. Ne daudz, bet pietiekami, lai ģimene beidzot pieņemtu lēmumu.

Pirmie mēneši šķita kā jaunas dzīves sākums

Uz jauno māju ģimene pārcēlās oktobra beigās. Tajā rudenī vēl bija diezgan silts, pagalmā krita lapas, bērni skraidīja ap veco siltumnīcu, bet Ieva nemitīgi atkārtoja, ka beidzot mājās vairs nedzird kaimiņus caur sienu. Pēc dzīves daudzdzīvokļu namā tas šķita kā greznība. Neviens neskrien virs galvas, neviens vakaros neurbj, neviens neaizņem vietu pie kāpņu telpas.

Pirmajā nedēļā viņi pat jokoja, ka māja pati viņus „izvēlējusies”. Viss šķita pārāk labi, lai būtu patiesība. Virtuvei vajadzēja atjaunošanu, vannasistabā flīzes bija vecas, pagrabā bija jūtama mitruma smaka, bet ģimene to uzskatīja par normālām vecas mājas īpatnībām. Galu galā viņi nepirka jaunu māju. Galvenais, ka sienas stāvēja, jumts it kā bija sakārtots, apkures sistēma darbojās, bet pārdevējs apgalvoja, ka „ziemā te noteikti ir silti”.

Pirmās nopietnākās bažas radās novembra beigās, kad naktīs temperatūra noslīdēja zem nulles. Toms pastiprināja katla kurināšanu, radiatori sakarsa, bet mājā tik un tā bija dīvaini vēss. Ne jau tik ļoti, lai vajadzētu sēdēt jakā, taču aukstums bija nepatīkams – it kā no sienām, grīdām un stūriem.

Ieva pirmā pamanīja, ka bērnu istabā pie ārsienas no rītiem parādās rasas pilieni. Sākumā viņa nodomāja, ka vainīgi ir jaunie plastikāta logi un slikta vēdināšana. Viņa sāka biežāk atvērt logus, pat tad, kad ārā bija auksts. Taču situācija tikai pasliktinājās.

Pēc dažām nedēļām aiz skapja, kas stāvēja pie stūra sienas, viņi atrada pelēcīgu plankumu.

Pelējumu.

Rēķini sāka augt ātrāk nekā temperatūra istabās

Decembris ģimenei kļuva par pirmo nopietno pārbaudījumu. Katls darbojās gandrīz bez pārtraukuma, malka izsīka ātrāk, nekā Toms bija gaidījis, bet mājā tik un tā nebija tā mājīguma, par kuru viņi bija sapņojuši. Viesistabā vēl bija ciešami, virtuvē no rītiem vajadzēja čības un siltu džemperi, bet bērnu istabā vakaros temperatūra reizēm nokritās tik zemu, ka Ieva sāka pārcelt jaunāko dēlu gulēt viņu guļamistabā.

Toms centās sevi mierināt. Varbūt tā ir pirmā sezona. Varbūt viņš nemāk pareizi kurināt. Varbūt jāmaina daži radiatori. Varbūt māja ilgi stāvējusi neapdzīvota, tāpēc ir „izsalusi”. Taču, ziemai kļūstot arvien dziļākai, bija aizvien skaidrāk, ka problēma nav tikai katlā.

Janvārī viņi uzaicināja meistaru pārbaudīt apkures sistēmu. Viņš vispirms pārbaudīja katlu, cauruļvadus un radiatorus, pēc tam izgāja cauri istabām, pataustīja sienas, apskatīja stūrus un diezgan ātri pateica teikumu, ko Ieva atceras vēl šodien:

„Jūs te nesildāt māju, jūs sildāt āru.”

Izrādījās, ka mājai bija daudz vairāk problēmu, nekā bija redzams apskates laikā. Sienas nebija pienācīgi siltinātas, vietām siltums izplūda caur pārsegumu, bēniņos bija ieklāts tik daudz izolācijas, lai apskates laikā izskatītos, ka „kaut kas ir darīts”, bet pamati vietām bija aukstuma tilts. Plastikāta logi, ar kuriem pārdevējs tik ļoti lepojās, nebija ielikti vissliktākajā veidā, taču vietām ap logu ailēm pūta auksts gaiss.

Lielākais trieciens bija mitrums. Pagrabs, ko ģimene pirmo reizi apskatīja steigā un bez lielas uzmanības, ziemā parādīja savu īsto seju. Pēc atkušņa uz vienas sienas parādījās ūdens pēdas. Ne strauts, ne katastrofa, taču pietiekami, lai saprastu: tā nav vienkārši „vecas mājas smaka”.