Devos ciemos un sapratu, ka nogurstu nevis no cilvēkiem, bet no viņu jautājumiem

Tajā vakarā uz viesībām devos pavisam labā noskaņojumā. Ne tādā, kad gribas kāpt uz galda un izklaidēt visus, bet normālā – mierīgā. Biju nopircis torti, pa ceļam vēl paņēmu pudeli sulas, jo nez kāpēc vienmēr šķiet neērti ierasties tukšām rokām. Domāju, pasēdēsim, paēdīsim, parunāsim par vienkāršām lietām, pasmiesimies par kādu kopīgu atmiņu un es atgriezīšos mājās ar vieglāku galvu.

Bet, tikko iegāju, sapratu, ka vakars nebūs par atpūtu.

Pie durvīm mani sagaidīja smaidi, apskāvieni, ierastie „kā tev klājas?“ un patīkamā kņada, kas rodas, kad virtuvē vēl kaut kas cepas, bet viesistabā kāds jau skaļi skaidro, kur labāk pirkt riepas. Viss izskatījās labi. Tikai pēc dažām minūtēm sākās tas, no kā, kā vēlāk sapratu, es patiesībā nogurstu.

Nevis no cilvēkiem. No jautājumiem.

„Nu, kā darbā?“

Es vēl nepaspēju kārtīgi atbildēt, kad sekoja nākamais.

„Vai algu paaugstināja?“

Tad trešais.

„Kāpēc tu joprojām tur strādā, ja tik daudz nervu?“

Apsēdos pie galda ar šķīvīti rasola un sajutu, kā manī kaut kas saraujas. Ne tāpēc, ka jautājumi būtu ļoti ļauni. Tie tika uzdoti gandrīz draudzīgi, pat ar rūpēm. Bet šīm rūpēm bija asas malas. Tās it kā teica: pastāsti, paskaidrojies, parādi, ka tava dzīve virzās pareizajā virzienā.

Es vēl mēģināju smaidīt.

„Viss normāli,“ – es teicu.

Vārds „normāli“ cilvēkiem nez kāpēc nekad neder. Tas viņus kaitina. Viņi grib vairāk. Sīkāku informāciju, plānus, paskaidrojumus, pierādījumus. It kā „normāli“ nebūtu atbilde, bet aizvērtas durvis, kuras noteikti jāatver.

„Normāli – tas kā?“ – tante vaicāja.

Un, lūk, es jau sēdēju nevis viesībās, bet it kā mazā eksāmenā.

Pēc darba sekoja attiecības.

„Vai tu joprojām esi viens?“

Šis jautājums vienmēr izskan tā, it kā viens cilvēks būtu puscilvēks. It kā dzīvē kaut kur būtu izlaista obligātā pietura, bet visi pārējie jau sen gaidītu uz perona un rādītu uz pulksteni.

„Joprojām,“ – es atbildēju.

„Tad ko tu gaidi?“

Gribēju pateikt, ka nezinu. Ka varbūt neko negaidu. Ka varbūt vienkārši dzīvoju. Ka varbūt ne viss cilvēka dzīvē notiek pēc radu kalendāra. Bet tā vietā tikai paraustīju plecus un ieliku sev vēl gurķi, jo dažreiz gurķis ir labākais veids, kā neuzspridzināt vakariņu galdu.

Tad kāds teica, ka tagad visi pārāk izvēlas. Ka agrāk cilvēki dzīvoja vienkāršāk. Ka ģimene jāveido laikus. Ka vēlāk būs grūtāk. Ka vientulība jaunam cilvēkam vēl šķiet nekas, bet vēlāk sapratīsi.

Es klausījos un jutu, kā istaba pamazām sašaurinās.

Cilvēki runāja par mani, bet ne gluži ar mani. Viņi kārtoja manu dzīvi kā mēbeles istabā, kurā paši nedzīvos. Te vajadzētu būt darbam. Te – otrajai pusītei. Te – mājoklim. Te – bērniem. Te – kredītam. Te – normālai automašīnai. Te – plāniem pieciem gadiem.

Bet es vienkārši gribēju mierīgi paēst vakariņas.

Vēlāk pārgājām pie mājokļa.

„Tātad tu vēl īrē?“

Šis „vēl“ atkal iedūrās. Mazs vārds, bet ļoti talantīgs noskaņojuma sabojāšanā.

„Īrēju.“

„Tad jau vajadzētu domāt par savu.“

Es pamāju. Protams, vajadzētu. Vajadzētu daudz ko. Vajadzētu vairāk taupīt, vairāk sportot, mazāk nervozēt, agrāk iet gulēt, biežāk zvanīt mammai, neaizmirst par zobu diegu, iemācīties investēt un beidzot saprast, ko nozīmē visas tās bankas vēstules par procentiem.

Dzīvē gandrīz vienmēr ir kaut kas, ko vajadzētu.

Bet neviens nejautā, vai tev ir spēka.

Man nejautāja: „Vai tev šobrīd ir viegli?“ Nejautāja: „Vai tu esi noguris?“ Nejautāja: „Vai šobrīd tavā dzīvē ir kaut kas labs, par ko tu gribētu pastāstīt?“

Nē. Jautājumi bija citi. Tie bija kā mazas pārbaudes: vai tu pietiekami pelni, vai pietiekami mīli, vai pietiekami virzies uz priekšu, vai esi pietiekami līdzīgs cilvēkam, kuram vairs nav jāuztraucas.

Kad kāds pajautāja, kad pēdējo reizi biju atvaļinājumā, es pat nopriecājos. Domāju, beidzot vieglāka tēma. Teicu, ka sen.

„Kāpēc?“

Un atkal. Kāpēc.

Šis vārds todien mani vajāja.

Kāpēc nepērc mājokli? Kāpēc nemaini darbu? Kāpēc neatrodi sev partneri? Kāpēc nebrauc atvaļinājumā? Kāpēc izskaties noguris? Kāpēc maz runā? Kāpēc esi tik kluss?

Es esmu kluss, jo jūs visi vienlaikus runājat manī, gribēju atbildēt.

Bet tikai pasmaidīju.

Dažreiz cilvēki domā, ka klusēšana ir rakstura īpašība. Patiesībā klusēšana bieži ir pašaizsardzība.

Kad vakars bija pusē, izgāju uz balkona. Nevis uzpīpēt, jo es nesmēķēju. Vienkārši ievilkt elpu. Ārā bija vēsi, lejā kāds pastaigājās ar suni, pa logiem bija redzamas citu cilvēku virtuves. Kaut kur raudāja bērns, kaut kur kāds smējās, kaut kur televizors bez skaņas rādīja ziņas.

Es stāvēju un pirmo reizi ļoti skaidri sapratu: es nenogurstu no saskarsmes. Es nenogurstu no cilvēku balsīm, smiekliem, klātbūtnes līdzās. Man patīk cilvēki, kad ar viņiem var vienkārši būt.

Es nogurstu no pratināšanas, kas pārģērbusies rūpēs.

No jautājumiem, uz kuriem cilvēkam pašam bieži vēl nav atbildes. No sarunām, kurās tu nevis stāsti, bet aizstāvi sevi. No vakariem, kuros ierodies kā viesis, bet jūties kā projekts, ko visi vēlas izlabot.

Uz balkona iznāca māsīca. Viņa aizvēra durvis un nostājās man blakus.

„Noguri?“ – viņa pajautāja.

Es nodomāju, ka atkal jautājums. Bet šis bija citāds. Tajā nebija spiediena. Tajā bija vieta.

„Jā,“ – es teicu.

Viņa pamāja.

„Viņi vienmēr tā. Domā, ka rūpējas.“

„Es zinu.“

„Bet dažreiz šīs rūpes izklausās pēc kontroles.“

Es pagriezos pret viņu. Pirmo reizi todien jutos uzklausīts.

„Jā,“ – es teicu. „Tieši tā.“

Mēs kādu laiku stāvējām klusēdami. Dīvaini, bet šis klusums bija labākā visa vakara daļa. Neviens mani nelaboja. Neviens necentās noskaidrot, ko es gaidu. Neviens neskaitīja manus gadus, ienākumus vai plānus.

Mēs vienkārši bijām divi cilvēki uz balkona, kuriem nebija jāiztaujā vienam otru, lai sajustu saikni.

Kad atgriezos pie galda, jautājumi nebeidzās. Kāds vēl apjautājās, vai neesmu pieņēmies svarā. Kāds pajautāja, kāpēc retāk ievietoju fotogrāfijas. Kāds teica, ka manā vecumā jau vajadzētu nopietnāk domāt par nākotni.

Bet manī jau bija mainījusies kāda maza lieta. Es vairs nepieņēmu katru jautājumu kā pienākumu atbildēt.

Uz dažiem atbildēju īsi. Uz dažiem pasmaidīju. Uz vienu pateicu: „Šodien par šo negribu runāt.“

Pie galda uz brīdi iestājās klusums, it kā es būtu pateicis kaut ko nepieklājīgu. Bet pēc tam kāds nomainīja tēmu. Un pasaule nesabruka.

Todien mājās devos kājām. Bija jau vēls, pilsēta klusēja, bet es domāju par visiem tiem jautājumiem, ko cilvēki nēsā sev līdzi kā karotes: tiklīdz rodas iespēja, viņi sāk izsmelt no tevis atbildes.

Varbūt viņi patiešām vēlas labu. Varbūt viņiem šķiet, ka tā tiek izrādīta tuvība. Varbūt viņi paši tā uzauga – starp jautājumiem, salīdzinājumiem, padomiem un nepārtraukto „nu, kad?“

Bet todien es sapratu ko citu: cilvēkam dažreiz visvairāk vajag nevis jautājumu, bet telpu. Nevis padomu, bet vienkārši normālu klātbūtni. Nevis „kāpēc tu vēl neesi?“, bet „prieks tevi redzēt“.

Jo ir jautājumi, kas atver. Un ir jautājumi, kas aizver.

No pirmajiem cilvēks sāk runāt. No otrajiem – iemācās smaidīt un slēpties.

Atgriezies mājās, noliku atslēgas uz skapīša, novilku jaku un pirmo reizi visa vakara laikā dziļi ieelpoju. Dzīvoklis bija kluss. Neviens nejautāja, kad es pirkšu savu mājokli. Neviens neinteresējās, kāpēc esmu viens. Neviens nevērtēja manu dzīvi kā nepabeigtu atskaiti.

Un šajā klusumā es sajutu nevis vientulību, bet atvieglojumu.

Varbūt mani nenogurdina cilvēki. Varbūt mani nogurdina sajūta, ka cilvēku klātbūtnē man pastāvīgi jāpierāda, ka mana dzīve ir pietiekami cieņas vērta arī tad, kad tā vēl neizskatās tā, kā kādam gribētos.

Kopš tā laika, dodoties ciemos, es cenšos atcerēties vienu lietu: man nav jāatbild uz visu, ko man jautā. Daži jautājumi var palikt uz galda neaiztikti, kā pēdējais cepums, ko neviens vairs negrib.

Un, kad pats satieku cilvēku, kuru sen neesmu redzējis, cenšos sākt citādi.

Nevis ar „nu, kad?“

Nevis ar „kāpēc vēl?“

Bet ar vienkāršo:

„Kā tev patiesībā klājas?“