Kāpēc pēc lietus sliekas izlien uz celiņiem: daba šādi risina ļoti ikdienišķu problēmu

Pēc stiprāka lietus celiņi pēkšņi izskatās citādi. Starp peļķēm līkumo desmitiem slieku, daži jau paspējuši pārkļūt pāri flīzēm, citi sastinguši pašā vidū, kur drīzumā paies cilvēks, brauks velosipēds vai automašīna. Bērnībā daudzi tos vāca no ietves un lika zālē, bet pieaugušie biežāk tikai paātrina soli, lai nejauši neuzkāptu.

No pirmā acu uzmetiena šāda slieku uzvedība šķiet dīvaina: galu galā viņu mājas ir zeme, nevis slapjš pagalma celiņš. Tomēr lietus viņiem nav tikai patīkams mitrums. Kad augsne piesūcas ar ūdeni, zem tās sākas ļoti vienkārša, bet nepatīkama cīņa par gaisu.

Sliekām nav plaušu kā cilvēkiem. Tās elpo caur mitru ādu, tāpēc ūdens tām ir nepieciešams, taču tā pārpalikums augsnē var izraisīt pavisam citu problēmu. Lietainā naktī ceļš uz virsmu dažkārt kļūst nevis par piedzīvojumu, bet gan par labāko iespēju palikt aktīvām.

Zem zemes gaiss var pietrūkt ātrāk, nekā šķiet

Parasti augsnē starp sīkajām zemes daļiņām paliek daudz mazu spraugu. Tajās ir gaiss, un slieka, pārvietojoties pa savām ejām, caur mitro ādu uzņem tai nepieciešamo skābekli. Kad ilgāku laiku līst, šīs spraugas aizpilda ūdens, un gāzu apmaiņa augsnē kļūst daudz grūtāka.

Tāpēc populārais teiciens, ka sliekas „slīkst“, nav gluži precīzs, lai gan virziens ir pareizs. Tās var izdzīvot mitrumā, un dažas sugas kādu laiku pacieš arī ļoti slapju augsni. Problēma ir tā, ka piesātinātā gruntī skābeklis to ādu sasniedz sliktāk, tādēļ dzīvnieks sāk meklēt vietu, kur tā ir vairāk.

Uz virsmas pēc lietus sliekas āda neizžūst, tātad tā joprojām var elpot. Slapja zāle, mitra zemsedze vai lietus noskalīts celiņš uz īsu brīdi kļūst par piemērotu telpu pārvietošanai. Tas ir gluži ikdienišķs risinājums: ja mājās ir grūti elpot, jāizlien tur, kur gaisa ir vairāk.

Celiņš sliekai ir ātrāks ceļš, bet ļoti bīstams

Slieka izlien ne tikai tāpēc, lai izvairītos no pārāk slapjas zemes. Mitra nakts tai sniedz retu iespēju doties tālāk, nebaidoties ātri izžūt. Pāri zālienam vai meža zemsedzei tā var meklēt citu piemērotāku vietu, bet pieaugušas sliekas šādos apstākļos var vieglāk satikties un pāroties.

Cilvēkam flīzēts celiņš šķiet pilnīgi svešs dabas stūrītis, taču sliekai tas var būt vienkārši līdzens un viegli pārvarams posms. Uz tā nav sakņu, akmeņu un sablīvētu zemes piku. Problēma sākas tad, kad lietus beidzas, vējš sāk žāvēt virsmu, bet līdzenais ceļš vairs neļauj ātri paslēpties.

Tāpēc no rīta uz asfalta vai bruģa redzamās sliekas bieži izskatās tā, it kā būtu izdarījušas sliktu izvēli. Patiesībā tās nesaprot, ka pēc dažām stundām celiņš kļūs sauss un karsts, bet cilvēku plūsma palielināsies. To pārvietošanos nosaka mitrums, smaržas un apkārtējās vides apstākļi, nevis spēja paredzēt rīta ierasto ritmu.

Kāpēc pēc lietus sliekas izlien uz celiņiem: daba šādi risina ļoti ikdienišķu problēmuAttēls: Pixabay / PublicDomainPictures

Vienam tas ir sīkums, citam – nepatīkams rīta šķērslis

Ģimenei ar maziem bērniem ar sliekām pilns celiņš var kļūt par negaidītu dabas mācību stundu. Bērni bieži apstājas, aplūko, mēģina palīdzēt un pirmo reizi saprot, ka zem zāliena notiek dzīve, ko parasti neredzam. Vecākiem tā vienlaikus ir pazīstama situācija: no rīta jāsteidzas uz bērnudārzu, bet bērnam šķiet neiespējami paiet garām katrai sliekai, to neizglābjot.

Senioram vai cilvēkam, kuram ir grūtāk staigāt, slapjš celiņš un nepieciešamība skatīties zem kājām rada citas neērtības. Riteņbraucējam vai cilvēkam, kurš steidzas uz darbu, sliekas var palikt tikai par īsu skatu pēc lietus. Taču dārzniekam tās parasti nozīmē arī labu zīmi: sliekas piedalās organisko atlieku sadalīšanā, irdina augsni un veicina tās dzīvīgumu.

Ne visas sliekas, ko redzam uz virsmas, noteikti izstūmis tikai lietus. Dažkārt to aktivitāti veicina nakts vēsums, mitrums, augsnes vibrācijas vai nepieciešamība pārvietoties. Tomēr bagātīgs lietus ir skaidrākais signāls, kura dēļ viņu ceļojumi kļūst redzami visiem – īpaši tur, kur zeme ir smagāka, sablīvējusies un ūdens iesūcas grūtāk.

Palīdzēt var vienkārši, tikai nevajag to pārvērst par lielu glābšanas plānu

Ja slieka guļ uz sausa celiņa un joprojām kustas, to var uzmanīgi pārvietot uz mitru zāli, zem krūma vai irdenā augsnē. Vislabāk izvēlēties ēnainu vietu, nevis nomest uz pirmās nejauši izvēlētās sausās dobes. Aiztikt to vajadzētu maigi un īsu brīdi, jo tās ķermenis ir jutīgs un ādai jāpaliek mitrai.

Ja lietus joprojām līst, slieku uz celiņiem var būt tik daudz, ka visas pārvietot neizdosies, un par to sevi vainot nevajag. Pietiek vienkārši iet uzmanīgāk. Pagalmā vai dārzā palīdz arī dzīvīgāka augsne: mazāk nevajadzīgi sablīvētu platību, vairāk augu atlieku, mulčas un vietu, kur ūdens var dabiski iesūkties.

Cilvēku radītajiem segumiem šeit ir sava cena. Betons, asfalts un blīvi ieklāts bruģis pārrauj slieku ceļu starp vieniem augsnes laukumiem un citiem, bet lietus ūdens bieži aiztek tur, kur dzīvniekam vairs nav droši. Tas nenozīmē, ka jāatsakās no celiņiem, tomēr der atcerēties, ka sakopts pagalms nav tikai līdzena virsma – tajā būtu jāpaliek vietai arī zemei, kas elpo.

Pēc lietus uz celiņa redzama slieka atgādina vienkāršu lietu: zem mūsu kājām nav tukša grunts. Tur darbojas dzīva sistēma, kurai dažkārt pietiek ar vienu lietainu nakti, lai tās iemītnieki būtu spiesti meklēt gaisu, ceļu un drošāku vietu.